Parasomnijas

Tās var izpausties gan ar pavisam parastu uzvedību, piemēram, aiziešanu uz vecāku istabu, gan arī savādu un neparastu darbošanos, piemēram, sviestmaižu gatavošanu naktī. Bērnu vecumā parasomnijas ir bieži sastopamas. Ļoti iespējams, ka daudzu bērnu vecāki vai istabas biedri tās pat nepamana.

Izdala divas miega fāzes – ātro acu kustību fāzi REM (rapid eye movement – angļu val., jo var redzēt, ka kustas acis) un fāzi bez ātro acu kustībām NREM (non-rapid eye movement – angļu val.), kam ir trīs apakšfāzes. Nakts laikā šīs fāzes cikliski mainās.

NREM1 ir pāreja no nomoda uz miegu, šajā laikā ir ļoti viegli pamosties, izdzirdot vismazāko troksnīti vai sajūtot kustību. NREM2 ir jau dziļāka miega fāze, kuras laikā izzūd spēja sajust ārējos stimulus. NREM3 sauc arī par dziļo miegu. NREM fāzei raksturīgās parasomnijas ir pamošanās ar apjukumu, staigāšana un runāšana miegā, kā arī nakts bailes. Pirmajos ciklos nakts sākumā šīs fāzes ir visvairāk, tādēļ šīs parasomnijas biežāk novēro nakts pirmajā trešdaļā. REM fāzes laikā smadzeņu aktivitāte ir līdzīga nomodam, un sapņus (arī murgus) lielākoties redzam šajā fāzē. Pretēji dziļajam miegam, REM visvairāk ir nakts beigās.

Dziļā miega parasomnijas ir ļoti izplatītas – tās ir visiem zināmā staigāšana miegā (tautā pazīstama arī kā mēnessērdzība), runāšana miegā, pamošanās ar apjukumu un nakts bailes. Dziļā miega parasomnijas cilvēks pats neatceras. Lielākoties tās ir labdabīgas un pieaugot kļūst retākas vai izzūd pavisam. Bērnu vecumā biežākā REM parasomnija ir murgi.

Bērnu vecumā parasomnijas lielākoties ir labdabīgas un, bērnam pieaugot, izzūd, tādēļ ārstēšana nav nepieciešama. Parasti pietiek ar labas miega higiēnas ievērošanu un izvairīšanos no pastiprinošiem faktoriem. Vissvarīgākais ir gādāt par drošību, piemēram, parūpēties, lai uz grīdas nav samētātas mantas, aiz kurām varētu paklupt, neizmantot divstāvu gultu, aizslēgt durvis. Parasomnijas epizodes laikā cilvēku nevajadzētu modināt, lai izvairītos no lieka satraukuma un apjukuma, bet gan mierīgi aizvest uz gultu. Nakts notikumu pieminēšana vai iztirzāšana nākamajā dienā varētu palielināt stresu vai kaunu, tādējādi pastiprinot turpmāko parasomniju iespēju.

Dažkārt regulāru parasomniju gadījumā palīdzēt var plānota modināšana 15–30 minūtes pirms tipiskās epizodes. Piemēram, ja bērnam nakts baiļu epizodes katru nakti ir pulksten 23.30, tad vecāki pulksten 23.00 bērnu maigi pamodina, piemēram, viegli papurina un pasaka, lai pagriežas uz otriem sāniem. Ieplānoto modināšanu vajadzētu turpināt vismaz 2–4 nedēļas, bet, ja notikumi turpinās arī pēc tam, tad modināšanu var turpināt arī ilgāk. Medikamentus bērnu vecumā lieto ļoti, ļoti reti – tikai tad, ja ir augsts ievainojumu risks.

Lai gan ne vienmēr var noskaidrot parasomnijas iemeslu, to pastiprināt var dažādi iemesli:

• Miega trūkums;
• Neregulārs diennakts ritms;
• Gulēšanas apstākļu maiņa (piemēram, ceļojot) vai režīma maiņa (piemēram, pārtraucot gulēt diendusu, uzsākot mācības pirmsskolas iestādē vai skolā);
• Slimība, drudzis;
• Citi miega traucējumi (it sevišķi obstruktīva miega apnoja, gulēšana ar pilnu urīnpūsli, locekļu periodisko kustību sindroms);
• Kofeīns;
• Troksnis, skaņas;
• Stress, trauksme.

Parasomnijas ir labdabīgs notikums, kas var skart jebkuru bērnu, tomēr vērsieties pie ārsta, ja:

• Parasomnijas ir bieži;
• Parasomnijas apdraud veselību vai dzīvību;
• Jums ir aizdomas, ka parasomnijas rada vai pastiprina kāda cita slimība.

Nakts bailes un murgi

Nakts bailes (dažreiz sauktas arī par nakts vai miega teroriem) ir bērnu vecumā bieži sastopama dziļā miega parasomnija. Bērns naktī pamostas, kliedz, izskatās nobijies, acis ir plaši atvērtas, bet uz vecāku jautājumiem neatbild.

Kad vecāki mēģina bērnu nomierināt, viņš ir satraukts, dusmīgs un var spert vai sist. Skats var būt patiešām biedējošs, bet patiesībā bērns ir dziļi aizmidzis un no rīta to nemaz neatceras. Šī epizode parasti ilgst 5–10 minūtes, bet dažkārt var būt arī ilgāka.

Līdzīgi kā citas dziļā miega parasomnijas, piemēram, staigāšana miegā, nakts bailes parasti vērojamas nakts pirmajā trešdaļā, jo tad ir visvairāk dziļā miega. Maziem bērniem parasomnijas novēro biežāk nekā lieliem bērniem un pieaugušajiem, jo viņiem dziļā miega ir vairāk. Šīs epizodes var pastiprināt neregulārs diennakts ritms vai miega trūkums, kā arī jebkas, kas „sašķeļ” miegu, piemēram, akūtas slimības vai trokšņi.

Jebkuram vecākam šī var būt ļoti biedējoša pieredze, jo bērnu nav iespējams nomierināt, tomēr jāsaprot, ka nakts bailes bērnam nerada psiholoģisku traumu, turklāt neatspoguļo traumatiskus notikumus ikdienas dzīvē. Tā ir labdabīga parasomnija, ko nav nepieciešams ārstēt. Bērnam augot, tā beidzas pati no sevis. Bērnu šīs epizodes laikā nevajadzētu modināt, jo tas varētu novest pie apjukuma, satraukuma un iespējamas traumas. Ja nakts bailes novērojat bieži, izvērtējiet, vai gadījumā nav kādi pastiprinoši faktori. Dažkārt var palīdzēt plānota modināšana 15–30 minūtes pirms tipiskās epizodes. Piemēram, ja bērnam nakts bailes parasti sākas pulksten 23.30, tad vecāki pulksten 23.00 bērnu maigi pamodina, piemēram, viegli papurina un pasaka, lai pagriežas uz otriem sāniem. Ieplānoto modināšanu vajadzētu turpināt vismaz 2–4 nedēļas, bet, ja notikumi turpinās arī pēc tam, tad modināšanu var turpināt arī ilgāk.

Murgi jeb slikti sapņi ir bieži sastopami bērnu vecumā, tā ir normāla attīstības daļa. Līdzīgi kā nakts baiļu gadījumā, arī murgu dēļ bērns ar skaļu kliedzienu var pamosties un izskatīties nobijies, bet atšķirībā no nakts bailēm murgus vairāk redz nakts otrā pusē (REM miega fāzē), turklāt bērns var pastāstīt, kas noticis, un no rīta to arī atceras. Murgu biežākais iemesls ir dienā pieredzētais. Ne vienmēr tas ir kas slikts vai nepatīkams, piemēram, konflikti ģimenē vai nevēlēšanās iet uz dārziņu, jo tur liek ēst zupu. Dažkārt bērniem pārdzīvojumus, kas naktī pārvēršas biedējošos sapņos, var izraisīt arī patīkamas lietas, piemēram, multenes par dinozauriem. Mazi bērni nereti murgo par to, ka ar vecākiem kaut kas notiek un viņi neatgriežas. Vecāki bērni un pusaudži biežāk murgo par dažādām uzglūnošām briesmām.

• Nomieriniet bērnu, jo murgs ir biedējoša pieredze. Mazākiem bērniem pietiks ar vecāku klātbūtni un apskāvienu, bet lielākiem bērniem, iespējams, vajadzēs arī apliecināt, ka viss ir labi.
• Varat bērnam iedot kādu drošības priekšmetu, ko turēt gultā – dažkārt tas palīdz nomierināties ;
• Atstājiet nelielu, maigu gaismiņu, ja bērnam ir bail no tumsas;
• Pārrunājiet murgus nākamajā dienā. Tas palīdzēs saprast, kas izraisa sliktos sapņus. Lielākoties bērni murgus redz pēc kāda satraucoša notikuma, bet, ja murgi atkārtojas, tas var norādīt uz kādu nopietnāku uztraukumu;
• Aiciniet bērnu uzzīmēt murgu un izdomāt tam citas – labākas – beigas. Daļai bērnu var palīdzēt tas, ja pēc murga uzzīmēšanas viņi lapu saburza un aizmet prom;
• Izmantojiet iztēli – pēc tam, kad bērns pamodies no murga, aiciniet viņu pagriezt spilvenu uz otru pusi (gluži kā pārslēgt TV kanālu). Kopā varat pagatavot arī sapņu ķērāju, ko piekārt virs gultas;
• Vērsieties pie ārsta, ja bērns murgus redz bieži, tie ir nopietni un varētu liecināt par dziļākām problēmām!

Kā samazināt murgu rašanos?

• Izvairieties no biedējošiem un aizraujošiem stāstiem, multenēm un filmām pirms gulētiešanas, tā vietā izvēloties nomierinošu ikvakara rutīnu;
• Identificējiet murgu iemeslus. Ja bērns vēl nemāk izskaidrot, ko redzējis sliktajā sapnī, iedrošiniet viņu to uzzīmēt. Ja murgi ir bieži, var palīdzēt miega dienasgrāmatas ierīkošana, kurā piefiksējiet dienā notiekošo un murgu saturu, tādējādi mēģinot izprast cēloņus un sekas;
• Nodrošiniet stabilu diennakts režīmu un pietiekamu miega daudzumu atbilstoši vecumam.

Staigāšana miegā, runāšana un pamošanās ar apjukumu

Somnambulismam ir novērojamas iedzimtības pazīmes, novērota līdz 40% bērnu, bet 2–3% bērnu staigā miegā vismaz vienu reizi mēnesī.

Tā ir dziļā miega parasomnija. Tāpat kā pamošanās ar apjukumu, visbiežāk tā notiek nakts pirmajā pusē dziļajā miega fāzē (un parasti – vienā un tajā pašā laikā), un bērns neko no tā neatceras. Staigāšana miegā bieži sākas kā pamošanās ar apjukumu – bērns pieceļas, skatās apkārt ar „tukšu skatienu”, bet pēc kāda laika pieceļas no gultas. Cilvēks var vienkārši pastaigāties pa istabu vai māju, bet dažkārt citi mēdz veikt arī sarežģītākas darbības, piemēram, izkāpt pa logu, gatavot ēst vai vadīt mašīnu. Ņemot vērā, ka šo darbību laikā cilvēks ir dziļi aizmidzis (lai gan acis bieži vien ir vaļā), kustības ir neveiklas, nekoordinētas, kā arī pastāv iespēja savainoties. Epizodes parasti ilgst līdz 15 minūtēm, un visbiežāk cilvēks atgriežas savā gultā, lai gan ir zināmi gadījumi, kad cilvēks pamostas citur, piemēram, virtuvē vai dārzā. Parasti mēģinājumi bērnu pamodināt ir neveiksmīgi – no dziļā miega pamosties ir grūti, un bērns var kļūt aizkaitināts vai pat agresīvs. Šajā gadījumā vispareizākais ir bērnu mierīgi pavadīt atpakaļ uz gultu.

Piemēram, risks mēnessērdzībai ir 2%, ja neviens no vecākiem nav staigājis miegā, 45% – ja viens no vecākiem to ir darījis, bet 60% – ja abi vecāki bijuši mēnessērdzīgi. Visbiežāk staigāšana miegā sākas bērnu vecumā un lielākoties beidzas līdz 10 gadu vecumam, lai gan 13 gadu vecumā vēl apmēram ceturtdaļai jauniešu saglabājas somnambulisms, bet apmēram 2–3% pieaugušo joprojām mēdz staigāt miegā.

Lielākais mēnessērdzības risks ir traumas, piemēram, nokrītot pa kāpnēm, savainojoties ar asiem priekšmetiem, izejot ārā aukstā laikā bez pienācīga apģērba utt. Ja bērns miegā staigā regulāri, tad jāpadomā par drošību. Pats pirmais – jāparūpējas, lai uz grīdas nebūtu priekšmetu, aiz kuriem var aizķerties. Ja bērns guļ divstāvīgajā gultā, tad gultasvietu drošāk iekārtot pirmajā stāvā. Ja bērnam ir tieksme rāpties ārā pa logu, tie jānoslēdz. Dažkārt var palīdzēt pie bērnistabas durvīm piestiprināts zvaniņš – atverot durvis, vecāki dzirdēs, ka bērns izgājis no istabas.

Biežu mēnessērdzības epizožu gadījumā lieliski palīdz arī plānota modināšana 15–30 minūtes pirms tipiskās epizodes. Piemēram, ja bērns parasti sāk staigāt pulksten 23.30, tad vecāki pulksten 23.00 bērnu maigi pamodina, piemēram, viegli papurina un pasaka, lai pagriežas uz otriem sāniem. Ieplānoto modināšanu vajadzētu turpināt vismaz 2–4 nedēļas, bet, ja notikumi turpinās arī pēc tam, modināšanu var turpināt arī ilgāk.

Tāpat kā citu parasomniju gadījumā – jāpārliecinās, ka bērnam ir pietiekams miega daudzums un nav traucēkļu, kas „sašķeļ” miegu.

Bērns parasti pieceļas sēdus, izskatās satraucies un dezorientēts, kā arī var pavāļāties gultā, murmināt, spārdīties vai paraustīt drēbes un gultasveļu.

Pamošanās ar apjukumu bērnu vecumā ir ļoti bieži sastopama parasomnija. Lai gan nosaukumā ir vārds „pamošanās”, patiesībā bērns ir aizmidzis dziļajā miegā. Bērns parasti pieceļas sēdus, izskatās satraucies un dezorientēts, kā arī var pavāļāties gultā, murmināt, spārdīties vai paraustīt drēbes un gultasveļu. Atšķirībā no nakts bailēm pamošanos ar apjukumu nepavada baiļu izteiksme. Nereti šo parasomniju pavada arī runāšana miegā, bet runa ir lēna, bremzēta, un atbildes uz jautājumiem – bieži vien nesakarīgas. Parasti epizode ilgst no dažām sekundēm līdz 15 minūtēm. Lielāko daļu epizožu vecāki vai istabas biedri var pat nepamanīt.

Lai gan pamošanās ar apjukumu raksturīga maziem bērniem, dažkārt to var sastapt arī pusaudžu un pieaugušo vidū. Visbiežāk tas notiek tad, ja ir neregulārs nomoda – miega ritms un cilvēks maz guļ. Tādos gadījumos, nepilnīgi pamostoties no dziļā miega, cilvēks var veikt neapzinātas darbības, ko pats neatceras, piemēram, atbildēt uz telefona zvaniem.

Pamošanās ar apjukumu un runāšana miegā ir labdabīgas parasomnijas, ko nav nepieciešams ārstēt. Bērnu šīs epizodes laikā nevajadzētu modināt, jo tas var novest pie apjukuma, satraukuma un iespējamas traumas. Ja šādas epizodes notiek bieži, izvērtējiet, vai gadījumā nav kādi pastiprinoši faktori!