Miegs 0-3 mēnešu vecumā

Jaundzimušie guļ 11–19 stundas diennaktī (vidēji 14–17 stundas) (sk. nepieciešamais miega daudzums).

Vairāk izteikts dienas un nakts ritms sāk parādīties apmēram 2.–4. mēnesī. Ap to laiku bērnam sāk veidoties arī līdzīga miega struktūra kā pieaugušajam (sk. miega uzbūvi).

Kad pieaugušie iemieg, viņi sākumā iziet cauri vairākām sekla miega fāzēm, līdz nokļūst dziļajā miegā. Pēc kāda laika šī fāze nomainās uz ātro acu kustību miegu REM (rapid eye movement – angļu val., jo var redzēt, ka kustas acis). REM laikā cilvēks parasti redz sapņus, bet ķermenis paliek nekustīgs – tas tādēļ, lai mēs savus sapņus nevarētu attēlot realitātē. Atšķirībā no dziļā miega šajā fāzē ir arī ļoti viegli pamosties. Tas viss veido vienu miega ciklu, kas ilgst apmēram pusotru stundu.

Pirmo dzīves mēnešu laikā zīdainīšiem miegs ir uzbūvēts citādi. Viņiem izšķir „aktīvo miegu” (līdzīgs pieaugušo REM), „kluso miegu” (līdzīgs pieaugušo dziļajam miegam) un starpfāzi, kurā var novērot gan klusā, gan aktīvā miega elementus. Atšķirībā no pieaugušajiem, jaundzimušie uzreiz pēc iemigšanas nokļūst aktīvajā miegā, turklāt šīs fāzes laikā viņi nevis guļ mierīgi (kā to darītu pieaugušie), bet var kustēties, žāvāties, atdarināt zīšanas kustības, noraustīties un pat izdot dažādas skaņas. Tas ir pilnīgi normāli un nemaz netraucē miegu. Vecākiem dažkārt varētu šķist, ka bērns mostas, un gribas mēģināt viņu „nomierināt”, lai gan tas nemaz nav nepieciešams, turklāt „nomierināšana” bērniņu var pamodināt. Ja jaundzimušo šajā mirklī netraucē, pastāv liela iespēja, ka viņš turpinās gulēt.

Klusajā miegā bērns ir mierīgāks, elpo ritmiskāk un vispār izskatās, ka guļ labāk. Šīs fāzes laikā ir grūti atmosties, kas var būt bīstami, ja bērniņam ir apgrūtināta elpošana, piemēram, degunam un mutei priekšā ir sedziņa.

Gulēšanas vide

Vecākiem un ģimenēm var būt dažādas izvēles un iespējas – bērniņš var gulēt gultiņā vecāku istabā, kopā ar brāli vai māsu, kā arī pats savā istabā. Dažādu iemeslu dēļ bērns var gulēt arī vecāku gultā. Jāņem vērā, ka šādā gadījumā pastāv neliels, tomēr reāls risks – ir aprakstīti gadījumi, kad mazi (jaunāki par vienu gadu) bērniņi nosmok šādā veidā (zīdaiņu pēkšņās nāves sindroms). Ja izvēlaties šādu gulēšanas veidu, pārrunājiet to ar savu ārstu, lai novērstu riskus! Piemēram – gulēt ar bērnu vienā gultā neiesaka tādā gadījumā, ja vecāks lietojis nomierinošus medikamentus, alkoholu vai smēķē.

Lai samazinātu zīdaiņu pēkšņās nāves sindroma iespējamību, nepieciešams ievērot „drošas gulēšanas” pamatprincipus:

1. Guliet ar bērniņu vienā istabā vismaz līdz sešu mēnešu vecumam;
2. Bērniņam vajadzētu gulēt savā gultiņā. Ja tomēr guļat vienā gultā, ievērojiet noteikumus drošai gulēšanai kopā ar bērnu;
3. Gultiņas matracim jābūt stingram un taisnam (vislabāk – gumijas), kas ievietots drošības standartiem atbilstošā gultiņā. Palagam cieši jāpieguļ matracim – tas nedrīkst pie kustībām saburzīties un uzrauties, jo tad pastāv risks nosprostot bērna elpceļus;
4. Attālumam starp redelēm nevajadzētu pārsniegt 8–9 cm;
5. Gultiņā nedrīkst atrasties lietas, kas palielina risku nosprostot elpceļus:

• Spilveni, autiņi, papildu segas;
• Mīkstās rotaļlietas;
• Jebkas ar lentītēm;
• Mīkstās apmales.

6 .Gulēšanai neizvēlieties drēbes ar aukliņām (tās var sapiņķerēties, satīties ap kaklu);

7. Lieciet bērniņu gulēt uz muguras gan naktī, gan diendusas laikā;

8. Varat izmantot speciālu, bērniem paredzētu guļammaisu. Ja izmantojat segu, tā mazulim jāuzklāj līdz krūtīm (lai deguns un mute ir brīvi), turklāt bērna kājas lieciet tuvāk gultas kājgalim;

9. Uzmanieties, lai bērns guļot nebūtu pārāk biezi saģērbts un nepārkarstu;

10. Nelieciet bērnu gulēt uz nedrošām, mīkstām virsmām, piemēram, dīvānā, klubkrēslā, uz spilvena vai mīkstas segas;

11. Mājā, kurā ir mazulis, nedrīkst smēķēt, guļamistabai jābūt labi vēdinātai un to nevajag pārkarsēt;

12. Atstājot bērnu ar kādu citu, pārliecinieties, ka arī viņš zina šos principus!

Ko šajā vecumā var darīt?

Miegs ir nepieciešams visiem – gan bērniem, gan vecākiem, tādēļ ir ļoti svarīgi iedibināt labus miega paradumus jau no mazotnes, lai arī vēlāk bērns mācētu pats aizmigt.

- Iemācieties atpazīt bērna miegainības pazīmes. Daži bērniņi čīkst vai raud, kad ir noguruši, citi – berzē acis vai knibina ausis. Katram šīs pazīmes var būt citādākas. Jums būs vieglāk nolikt bērnu gulēt, ja atpazīsiet noguruma pazīmes un tās izmantosiet.

- Pamazām veidojiet bērna diennakts ritmu. Pirmajās nedēļās bērnam nav noteiktas „dienas” vai „nakts”, bet, laikam ritot, nomoda mirkļi pa dienu paliek arvien ilgāki. Dažkārt bērniņš var sajaukt nakti ar dienu, tādēļ ir svarīgi ievirzīt diennakts ritmu pareizajās sliedēs. Lai mazulim palīdzētu vairāk gulēt naktī, guļamistabai jābūt tumšai, mierīgai, bet saskarsmei – pēc iespējas „garlaicīgākai”. Nakts vidū barojot bērnu vai mainot autiņus, centieties lieki nerunāt, nešūpot mazuli rokās. Ja iespējams, neslēdziet gaismu, lai bērnam nakts notikumi nebūtu kā izklaide un signāls pamosties. No rīta – tieši otrādi – ielaidiet dienasgaismu istabā! Dienā regulāri (ik pēc 2,5–3 stundām) modiniet bērniņu, pabarojiet, paspēlējieties un parunājieties, dodieties pastaigā.

- Pirmo mēnešu laikā, iespējams, bērniņu vajadzēs ieaijāt miegā, bet trīs mēneši ir vecums, kad ieteicams izveidot labus miega paradumus – tas vēlāk palīdzēs izvairīties no daudzām problēmām!

- Izveidojiet gulētiešanas rutīnu. Bērniem (pat jaundzimušiem) nepieciešama rutīna – paredzamas darbības, kas ļauj saprast, kas notiks tālāk. Tas palīdz izvairīties no lieka stresa. Izveidojiet nomierinošu rituālu pirms gulētiešanas, kas palīdzēs sagatavoties miegam. Piemēram, vannošanās, apģērbšanās, ēšana, dziesmiņa.

- Guliet tad, kad bērns guļ! Arī vecākiem ir nepieciešams miegs un atpūta. Izmantojiet iespēju pagulēt diendusu, kad bērns ir aizmidzis.

- Konsultējieties ar savu pediatru, ja māc šaubas: ja bērniņš ir grūti nomierināms, slikti guļ, daudz raud, iespējams, pie vainas var būt kolikas, atvilnis vai kāda cita problēma.