Ritmiskas kustības miegā

Bērni galvu var dauzīt pret spilvenu, guļot uz vēdera. Viņi var sēdēt vai arī šūpoties uz rokām un ceļiem, sitot galvu pret sienu vai gultiņas redelēm. Šūpošanās var notikt vai nu četrrāpus, vai arī guļot.

Šīs kustības ir ritmiskas un atkārtojas. Tās visbiežāk novēro vakarā pirms gulētiešanas, bet var būt arī pusdienlaikā vai naktī, kad bērns pamostas (un dažkārt arī tad, kad bērns ir aizmidzis). Daži bērni šo kustību laikā var arī dūkt vai atkārtot kādu noteiktu skaņu. Ritmiskās kustības palīdz nomierināties – gluži kā īkšķa sūkāšana vai matu virpināšana.

 Ritmiskās kustības visbiežāk novēro bērniem vecumā no 9 mēnešiem līdz 2 gadiem. Tā ir samērā bieža parādība – pastāv uzskats, ka vismaz 60% bērnu kaut vai reizi ir šūpojušies vai dauzījuši galvu pirms aizmigšanas. Lai gan šīs kustības vecākiem izskatās biedējošas, tās parasti nav traumējošas. Lielākoties ritmiskas kustības novēro bērniem, kuri normāli attīstās,  un tās nenorāda uz neiroloģiskām vai psiholoģiskām problēmām. Lielākajai daļai bērnu ritmiskās kustības pašas no sevis izzūd līdz 3–4 gadu vecumam, bet 95% bērnu – līdz 5 gadu vecumam. Tikai dažiem cilvēkiem tās saglabājas arī pieaugušo vecumā.

• Nomierināšanās. Dažiem bērniem ritmiskas kustības (dažkārt kombinācijā ar šūpošanos) palīdz samazināt uztraukumu – it sevišķi pirms miega vai nakts vidū;
• Sāpju mazināšana, piemēram, zobu šķilšanās laikā vai vidusauss iekaisuma gadījumā. Dažkārt galvas dauzīšana var palīdzēt novērst uzmanību no sāpēm;
• Satraukums. Daži bērni galvu dauza niķu vai histērijas laikā. Viņi vēl nemāk izprast un izteikt savas izjūtas vārdos, tādēļ ņem talkā rīcību. Iespējams, šādā veidā viņi sevi nomierina;
• Uzmanības iegūšana. Iespējams, bērns ir ievērojis, ka galvas dauzīšana, piemēram, niķu laikā, ir guvusi vecāku uzmanību, tādēļ var turpināt to darīt arī vēlāk, lai panāktu savu;
• Attīstības traucējumi. Galvas dauzīšana varētu būt tipiska bērniem ar autiska spektra vai citiem attīstības traucējumiem. Jāņem vērā, ka tādā gadījumā novērojamas arī citas pazīmes, ne tikai galvas dauzīšana, kas kā atsevišķa pazīme ļoti reti liek domāt par nopietnām problēmām.

Šūpošanās un galvas dauzīšana var radīt troksni, kas mēdz uztraukt vecākus un traucēt pārējiem ģimenes locekļiem.

• Neuztraucieties par to, kā bērnu pasargāt – iespēja, ka bērns sit galvu tik spēcīgi, lai satraumētos, ir niecīga. Bērnam var izveidoties kāds zilums, bet viņš zina savu sāpju slieksni. Nevajag likt polsterējumu, piemēram, spilvenus gultiņā – ja bērnu nomierina ritmiskas kustības, viņš, visticamāk, izdomās veidu, kā panākt savu, bet lieki spilveni un polsterējumi var radīt risku elpceļu nosprostošanai naktī;
• Nepastipriniet bērna uzvedību. Ja iesiet pie bērna katru reizi, kad redzēsiet (vai dzirdēsiet) šūpošanos vai galvas dauzīšanu, tad bērns ātri sapratīs, ka tā var pievērst sev vecāku uzmanību, tāpēc varētu sākt speciāli dauzīt galvu. Pārliecinieties, ka bērnam dienas laikā pietiek nedalītas uzmanības, bet ritmiskajām kustībām naktī nepievērsiet pastiprinātu uzmanību;
• Samaziniet troksni. Ja ritmisko kustību dēļ gultiņa sitas pret sienu, radot troksni, pavirziet to nedaudz tālāk. Iespējams, jāieeļļo gultiņas skrūves. Iespējams, laiku pa laikam jāpārbauda skrūves, jo ritmisko kustību laikā tās var kļūt vaļīgākas;
• Novērtējiet faktorus, kas var traucēt bērna miegu. Jebkas, kas pasliktina miega kvalitāti, var pastiprināt ritmiskās kustības miegā. Piemēram, krākšana vai elpas aizture var norādīt uz obstruktīvu miega apnoju. Novērtējiet arī vidi – iemigšanu var traucēt, piemēram, pārāk karsta vai auksta istaba vai trokšņi;
• Vērsieties pie ārsta, ja bērna uzvedība ir uztraucoša, piemēram, ja bērns galvu bieži dauza dienas laikā (un tas nav saistīts ar niķiem) vai ja šķiet, ka bērns sev dara pāri.

Ja bērna uzvedība ir uztraucoša, piemēram, ja bērns galvu bieži dauza dienas laikā (un tas nav saistīts ar niķiem) vai ja šķiet, ka bērns sev dara pāri.