Hroniska nieru slimība (HNS) ar nieru aizstājterapiju
Kad hroniska nieru slimība progresē līdz terminālai stadijai, un nieres vairs nevar pietiekami izvadīt no ķermeņa vielmaiņas galaproduktus un lieko šķidrumu, tiek uzsākta nieru aizstājterapija.
Atjaunots: 24. novembris, 2022. gads
Kāpēc to izmanto
Visbiežāk bērniem ar terminālu hronisku nieru slimību veic peritoneālo dialīzi, ko var izmantot arī akūtās situācijās, kā arī to iespējams veikt mājās. Hemodialīzi var veikt stacionārā vai ambulatorā medicīnas iestādē (hemodialīzes centrā), tā arī var tikt uzsākta akūtā situācijā. Šis nieru aizstājterapijas veids ietver visstingrākos diētas un šķidruma uzņemšanas ierobežojumus.
Kā sagatavoties
Tomēr vislabākā metode ir nieres transplantācija, kas nav akūts nieru aizstājterapijas veids, un pacientu nepieciešams atbilstoši sagatavot – pirms plānotas nieres transplantācijas pārbaudīt arī citu orgānu sistēmu darbību, izslēgt citas patoloģijas, kuras varētu paasināties transplantācijas vai pēc tam nepieciešamās imūnsupresijas dēļ, kā arī apzināt potenciālos nieru donorus, ja tādi ir. Nieres transplantācija ar dzīva radnieciska vai neradnieciska donora ziedotu nieri ir ar labākiem rezultātiem kā ar t.s. “miruša” donora nieri. Nieres transplantācijas etapā pacients pavada stacionārā apmēram mēnesi. Pēc izrakstīšanās no stacionāra sākotnēji nepieciešamas biežākas asins un urīna analīžu kontroles, bet dinamikā nefrologs jāapmeklē vismaz katrus 3 mēnešus. Pacients ar nieres transplantātu saņem imūnsupresīvus medikamentus, kuru darbība var pastiprināties vai samazināties, ja tiek lietoti arī citi medikamenti. Tāpēc vienmēr jāinformē visas bērna veselības aprūpē iesaistītās personas par nieres transplantāciju un medikamentu lietošanu. Būtisks bērna dzīves kvalitāti uzlabojošs fakts ir tas, ka pēc nieres transplantācijas nav jāievēro diētas ierobežojumi (transplantētā niere izdala vielmaiņas galaproduktus un lieko šķidrumu ar urīnu), kā arī parasti mazinās hroniskas nieru slimības komplikācijas (anēmija, kalcija-fosfora vielmaiņas traucējumi u.c.).
T.s. preemptīvā nieres transplantācija ir nieru aizstājterapijas “zelta standarts”. Tā ir transplantācija, kas uzsākta kā pirmais nieru aizstājterapijas veids pirms jebkuras no dialīzēm.
Pacienta ārstējošais ārsts izvērtēs kopā ar ģimeni apspriedīs, kurš no nieru aizstājterapijas veidiem bērnam ir piemērotākais. Nieru aizstājterapijas veidus dzīves laikā var mainīt.
Kas ir sagaidāms
Peritoneālā dialīze (PD)
Peritoneālo dialīzi pacients (vai vecāki) var veikt mājās. Pirms tās uzsākšanas vispārējā anestēzijā vēdera dobumā tiek ievietots PD katetrs. Katetra ārējais gals ir brīvi novietots uz vēdera priekšējās sienas, un katetra izejas vieta ir nosegta ar mazu pārsēju. Ārsts un māsa paskaidros, kā ir jākopj āda ap katetra izejas atveri un kas ir jāievēro peritoneālās dialīzes pacientiem.
Peritoneālā dialīzē tiek izmantota vēdera dobumu izklājošā dabīgā membrāna, ko sauc par vēderplēvi. Tā kalpo kā membrāna starp asinsvadiem un dialīzes šķīdumu vēdera dobumā. Dialīzes šķīdums satur glikozi un elektrolītus. Caur PD katetru sterils dialīzes šķīdums tiek ievadīts vēdera dobumā. Pēc noteikta laika (ko sauc par ekspozīciju) dialīzes šķīdums kopā ar vielmaiņas galaproduktiem un lieko šķidrumu, ko uzņēmis pacients (ēdot, dzerot vai citā veidā – n/g zonde, i/v ievades ceļš), iek izvadīts pa to pašu katetru. Jauns šķīdums tiek ievadīts vietā, tā turpinot dialīzi. Pacients šķīduma ieplūdes vai atplūdes laikā sākotnēji var just diskomfortu, bet parasti PD ir nesāpīga.
Automatizētā PD (APD)
APD notiek mājās ar kofera izmēra peritoneālās dialīzes iekārtu. APD hroniskiem pacientiem veic 10 līdz 12 stundas/diennaktī, parasti naktsmiera laikā: vakarā bērna PD katetrs tiek pievienots dialīzes šķīduma līnijām no PD iekārtas un no rīta atvienots, un bērns var veikt ikdienas aktivitātes – apmeklēt bērnudārzu vai skolu, arī vecāki var doties savās ikdienas gaitās. Vienu dialīzes šķīduma ieplūdi, ekspozīciju (atrašanās ilgums vēdera dobumā, vidēji 30-60 minūtes) un atplūdi sauc par ciklu. Nakts laikā tiek veikti vairāki cikli. PD iekārta kontrolē šķidruma daudzumu, kas tiek ievadīts un izvadīts no vēdera dobuma katra cikla laikā. Nefrologs pielāgo dialīzes režīmu individuāli katram bērnam, un atkarībā no pacienta vispārējā stāvokļa, asinsspiediena, kā arī analīžu rezultātiem dialīzes režīms var tikt mainīts. Tāpēc ir svarīgi pierakstīt pacienta uzņemtā/izdzertā šķidruma apjomu, no organisma ar APD aizvadītā šķidruma apjomu (to sauc par ultrafiltrāciju, tas ir redzams uz APD iekārtas monitora dialīzes beigās), asinsspiedienu, ķermeņa svaru – pēc nefrologa norādījumiem. Pacientiem ar peritoneālo dialīzi nefrologa konsultācija nepieciešama vismaz reizi mēnesī. Pierašana pie procedūras var prasīt laiku. Bērns un vecāki tiek apmācīti, kā pareizi pievienot un atvienot PD iekārtu un pārbaudīt programmu, kā arī atpazīt situācijas, kad ir nepieciešama neatliekama medicīnas personāla palīdzība.
Dialīzes sistēmas, šķīdumi un nepieciešamie palīglīdzekļi ir valsts apmaksāti un pacientiem tiek pagādāti uz mājām.
Pacientiem ar peritoneālo dialīzi ir jāveic regulāras asins un urīna analīzes, kā arī ir nepieciešamas nefrologa konsultācijas, parasti reizi mēnesī.
Hemodialīze
Nieru aizstājterapijas veids, kad tiek izmantots ekstrakorporāls (ārpus ķermeņa) asiņu filtrs, ir hemodialīze. Tai nepieciešama hemodialīzes iekārta (mašīna), kurā filtrs ir ievietots. Hemodialīzi īpaši apmācīts personāls ārsta uzraudzībā veic 3-4 stundas 3 reizes nedēļā ambulatorā medicīnas iestādē - dialīzes centrā.
Lai veiktu hemodialīzi, ir nepieciešama iepriekš izveidota asinssvadu pieeja – centrālais venozais katetrs, arteriovenoza fistula vai asinsvadu protēze.
Centrālo venozo katetru stacionāra apstākļos visbiežāk ievieto kādā no centrālajā vēnām kakla rajonā (v.jugularis, v.subclavia), to var izmantot uzreiz pēc ievietošanas.
Arteriovenozā fistula tiek izveidota operācijas laikā nedominējošās rokas (biežāk – kreisās) apakšdelmā. Pēc operācijas jānogaida apmēram mēnesis, kad fistulu var sākt izmantot hemodialīzei – katras hemodialīzes veikšanai jāveic fistulas punkcija ar divām adatām, kas nepieciešamas asiņu plūsmai uz un no ekstrakorporāli novietotā filtra.
Hemodialīzes mašīnā ir sūknis, kas nodrošina pacienta asins plūsmu pa maģistrālēm auri hemodialīzes filtram, ko sauc par dializatoru. To veido sīkas mikrocaurulītes, kas izveidotas no membrānām. Asinīm plūstot cauri šīm mikrocaurulītēm, tās tiek attīrītas no liekā ūdens un vielmaiņas galaproduktiem. Attīrītās asinis pa maģistrālēm atplūst atpakaļ pacienta arteriovenozā fistulā un tālāk nokļūst asinsritē.
Komplicētos gadījumos hemodialīzes nodrošināšanai var būt nepieciešams ievietot mākslīgu materiālu – asinsvadu protēzi – ko punktē ar divām adatām līdzīgi kā arteriovenozo fistulu.
Pacientiem ar hemodialīzi ir augsts infekciju un sirds-asinsvadu sistēmas komplikāciju risks. Ļoti būtiski ir ievērot stingru diētu un uzņemtā šķidruma ierobežojumus, kā norādījis ārstējošais ārsts.