Mākslīgā asinsrite

Būtībā  ikdienā to lieto, lai būtu iespējams apstādināt sirdi sirdskaites anatomiskai korekcijai. Mākslīgās asinsrites procesa laikā asinis tiek piesātinātas ar skābekli un mehāniski cirkulētas pacienta ķermenī, izslēdzot no kopējās asinsrites plaušas un sirdi. Ar mākslīgās asinsrites aparatūras palīdzību tiek saglabāta orgānu un audu adekvāta apgāde ar skābekli un barības vielām, kamēr ķirurga darba lauks ir no asinīm brīvs.

Mākslīgās asinsrites metode arī nodrošina sirds muskuļa aizsardzību operācijas laikā pret išēmijas izraisītu neatgriezenisku bojājumu. Droši var apgalvot, ka galvenais priekšnoteikums, lai sirds veiksmīgi atsāktu darboties un nodrošinātu adekvātu funkciju uzreiz pēc operācijas, kas veikta mākslīgās asinsrites apstākļos, izmantojot aortas oklūziju, ir adekvāta sirds muskuļa jeb miokarda aizsardzība. Tā kā tas tiešā veidā ietekmē pacienta pēcoperācijas mirstību, liela nozīme ir gan optimālā sirds aizsardzībai nepieciešamā šķīduma izvēlei, gan arī tā ievadīšanas veidam un atbilstošam temperatūras režīmam.

Mākslīgās asinsrites aparatūra pamatā sastāv no divām galvenajām funkcionālajām sastāvdaļām – speciāla rotācijas sūkņa, kas nodrošina asins plūsmu abos asinsrites lokos un oksigenatora, kurā notiek gāzu apmaiņa. Tas viss kopā ir savienots ar vienreizlietojamu sterilu silikona caurulīšu komplektu. Pirms tiek uzsākta mākslīgā asinsrite, ķirurgs ievieto speciālas kaniles sirds labajā priekškambarī vai abās dobajās vēnās, caur kurām asinis tiek novirzītas no pacienta ķermeņa uz aparātu. Tur savukārt tās tiek filtrētas, atvēsinātas vai sasildītas, piesātinātas ar skābekli un aizvadītas atpakaļ uz pacientu. Asinis pacientam parasti tiek atgrieztas caur speciālu kanulu ascendējošā aortā. Tādējādi no pacienta kopējās asinsrites pēc būtības tiek izslēgta sirds un plaušas. Oksigenatorā notiek arī temperatūras apmaiņa starp asinīm un ūdeni, kas tur nonāk no īpašas sildīšanas/saldēšanas iekārtas, jo sirds operācijas bieži notiek pazeminātas temperatūras (pat līdz 18˚C) un samazinātas cirkulācijas apstākļos. Šādi tiek pazemināts pacienta bazālais metabolisms, lai pasargātu dzīvībai svarīgos orgānus, veicot sarežģītākas un garākas sirds operācijas. Membrānu oksigenatori tiek ražoti tā, lai iespējami mazāk veidotos gāzu mikroemboli un asins šūnu bojājumi.

Ar mākslīgās asinsrites aparatūras palīdzību var tikt veikta arī asiņu ultrafiltrācija, kas ir īpaši pielāgota dialīzes metode, lai aizvietotu nieru funkciju. Ir iespējams filtrēt ne tikai asinis mākslīgās asinsrites procesa laikā, tādējādi paaugstinot asiņu hematokrītu, bet arī pievienot pie ultrafiltra pašu pacientu, atbrīvojot to no liekā ekstracelullārā šķidruma un iekaisuma mediatoriem (tūsku profilakse).

Mākslīgās asinsrites metode pati par sevi ir absolūti nefizioloģiska, tāpēc ir asociēta ar dažādu komplikāciju veidošanos. Bez tam ir skaidri redzama likumsakarība – jo ilgāks ir mākslīgās asinsrites process, jo lielāks ir dažādu komplikāciju sastopamības biežums, kas savukārt izraisa smagāku pēcoperācijas periodu pacientam. Tāpēc mākslīgās asinsrites speciālisti ir īpaši apmācīti darīt visu, lai komplikācijas neattīstītos, bet, ja kāda ir izveidojusies, – maksimāli ātri un efektīgi to novērst.