Pozicionēšanas palīgierīces

Citi uzdevumi ietver arī spasticitātes mazināšanu, dažādu komplikāciju attīstību kavēšanu, diskomforta mazināšanu. Mēdz būt nepieciešams mazināt arī tūsku un sāpes. Atkarībā no veicamās nodarbes un bērna vajadzībām, var būt nepieciešamas pozicionēt visu ķermeni vai kādu atsevišķu ķermeņa daļu, piemēram, locītavu.

Pozicionēšana guļus uz muguras vai sāna

Vēro, lai galva atrodas viduslīnijā un poza ir pietiekoši ērta bērnam un piemērota plānotajai nodarbei. Jāraugās, lai bērnam šajā pozā būtu iespēja nofiksēt skatienu uz sev interesējošu objektu, pakustināt galvu, lai zods būtu viegli pieliekts pie krūšu kaula.

Attēls

Pleciem un rokām jābūt atbalstītām, virzītām uz ķermeņa viduslīniju.

Ķermeņa atbalstam var izmantot pakaviņu vai lielu, sarullētu dvieli / segu, ķīli, sānu pozīcijā – papildus muguras atbalstu.

Attēls

Kājas zem ceļiem vai starp ceļiem var atbalstīt uz spilvena vai salocītas segas / dvieļa, lai normalizētu muskulatūras tonusu tajās, izvairītos no sakrustotu kāju pozas. Lai samazinātu saspringumu muguras lejasdaļā un kājās, palīdzēs to maiga saliekšana iegurnī un ceļos. Pozīcijā guļus uz sāna apakšējai kājai jābūt iztaisnotai, augšējai – viegli saliektai un atbalstītai.

Bērni, kuri nevar patstāvīgi mainīt savu pozu guļus stāvoklī, vai arī ir nepieciešama īpaša aprūpe, var saņemt lietošanā funkcionālo gultu. Tai ar pults palīdzību ir iespējams mainīt gultas kopējo, galvgaļa un kājgaļa augstumu, atvieglojot aprūpi, pozicionēšanu un pārvietošanu.

Konsultējieties ar sava bērna ergoterapeitu vai fizioterapeitu par bērnam piemērotiem palīglīdzekļiem un pozu.

Pozicionēšana uz vēdera

Jākonsultējas ar ārstu un funkcionālo speciālistu (fizioterapeitu, ergoterapeitu) par šīs pozas piemērotību un ieteicamo ilgumu. Tā nav piemērota visiem bērniem. Tā veicina galvas atliekšanu, kā arī var būt neieteicama bērniem ar sirds slimībām vai citu apsvērumu dēļ.

Attēls

Pozā uz vēdera jāraugās, lai galva būtu mugurkaula turpinājums. Svarīgi, lai bērnam būtu iespēja apskatīt vai aizsniegt (un darboties) ar objektu, kas atrodas uz grīdas viņa priekšā. Reizēm arī citu bērnu vai mājdzīvnieku vērošana rada vēlmi atcelt galvu. Sākumā piedāvā objektus, kas jāpamana. Jāmācās paskatīties uz tiem, brīvi pagriezt galvu no vienas puses uz otru, piemēram, lai paskatītos uz ziepju burbuļiem. Vēlāk var piedāvāt neripojošus objektus aiztikšanai, lai palīdzētu attīstīt acu-roku koordināciju, piemēram, spiežot lielāku pogu, satverot auduma lellīti. Kā sarežģītāko piedāvā kustīgus priekšmetus, tomēr tiem jābūt ar norobežojumu (sarullētas lielas segas norobežojumu, seklāku paplāti), lai situācijās, kad tie aizripo, bērns tos varētu sasniegt un šādas situācijas neradītu bezpalīdzības sajūtu.

Pozā uz vēdera rokas ir viegli iztaisnotas uz priekšu. Zem padusēm var novietot nelielu pakaviņu vai sarullētu segu / lielu dvieli. Atkarībā no bērna auguma, var izmantot arī dažāda augstuma ķīļus.

Pozicionēšana sēdus pastaigu ratos, aktivitāšu krēslā, vannas krēslā u.c.

Sēdēšanas pozai jābūt pēc iespējas simetriskai. Galvai jābūt piepaceltai, lai ar abām rokām varētu brīvi darboties. Ja ir grūtības noturēt galvu, jāizmanto galvas atbalsts. Tas var būt dažāda dizaina, piemēram, bērniem ar kohleārajiem implantiem un bērniem bez tiem.

Stabilas sēdus pozas pamatā ir iegurņa novietojums. Bērnam ar iegurņa daļu jāsēž krēslā līdz tas pieskaras muguras atzveltnei, atstājot brīvu divu pirkstu platumu no krēsla malas līdz paceles bedrei. Ceļiem jābūt vienlīdz tālu izvirzītiem uz priekšu. Augšstilbiem un pēdām jābūt atbalstītām. Rokām – viegli saliektām, ar iespēju atbalstīt tās uz roku balstiem un galda virsmas sev priekšā. Pēc pozicionēšanas nepieciešams novērtēt pozu kopumā. Bērnam būs vieglāk noturēt stabilu sēdēšanas pozu uz ķermeņa izliekumus atbalstoša stingrāka polsterējuma vai putām. Grūtāk – uz slīdoša auduma virsmas.

Ja bērns bieži no sēdus pozas izslīd ar iegurņa daļu, tad nepieciešama gurnu siksna, ko novieto 45° leņķī attiecībā pret iegurni. Jāizvērtē esošais sēdēšanas leņķis. Citās situācijās var būt nepieciešamas pozicionēšanas jostas (līdzīgas vestei) vai arī krūšu kurvja atbalsti. Pieejamas atsevišķas fiksācijas lentas pēdām.

Ja bērnam ir ļoti izteikta spasticitāte kājās, var būt nepieciešams adduktors. Tas ir neliels polsterēts klucītis, kas no viena gala piestiprinās pie krēsla malas. Klucīša daļa atrodas starp ceļgaliem. Tas palīdzēs turēt kājas paralēli un sniegs platāku sēdvirsmas laukumu. Adduktoru nedrīkst izmantot kā līdzekli iegurņa pozicionēšanai, pret izslīdēšanu no sēdvirsmas, jo tādā situācijā tas būtiski nospiež bērna starpenes audus. Ja bērnam ir hipotonuss un kājas ir grūti noturēt kopā, tad krēslam nepieciešams abduktors, kas neļauj kājām būt pārmērīgi izvērstām uz āru.

Attēls

Ik pēc 20-30 minūtēm pozu vēlams mainīt. Var nomainīt uz tādu pozu, kad krēsls tiek vairāk sasvērts uz aizmuguri pusguļus (lai atslogotu kakla daļu un muguru), vai uz paklāja guļus uz sāniem vai muguras, vai pavadīt laiku vertikalizatorā.

Ja bērnam ir nopietnas muskuloskeletālas deformācijas vai augsts risks to attīstībai, atsevišķās situācijās ir nepieciešams papildus sadarboties ar tehnisko ortopēdu, lai izgatavotu individuālu sēdēšanas sistēmu. Ergoterapeits un fizioterapeits var konsultēt un pielāgot palīglīdzekli bērna individuālajām vajadzībām un apmācīt tā drošo lietošanu.

Vertikāla poza

Ja medicīnisku iemeslu dēļ bērni nevar paši stāvēt vertikāli, balstoties uz kājām, pēc gada vecuma viņiem palīdz vertikalizēties, izmantojot palīgierīces. Par vertikalizācijas uzsākšanu nepieciešams konsultēties ar fizikālās medicīnas un rehabilitācijas ārstu, kā arī fizioterapeitu. Ja bērns ir pāragri un pārāk ilgstoši vertikalizēts vai nepietiekoši pozicionēts, var rasties dažādas deformācijas.

Attēls

Situācijās, kad bērns nevar lietot rūpnieciski ražotu vertikalizatoru, tehniskais ortopēds izgatavo vertikalizācijas ortozi, pielāgojot to individuālajām vajadzībām. Lai saņemtu vertikalizatoru, nepieciešams saņemt atzinumu no ārsta un funkcionālā speciālista (ergoterapeita vai fizioterapeita).

Palīglīdzekļu ieguvumi, vertikalizējoties:

• Palīdz nostiprināt iegurni, mazinot gūžu dislokācijas risku;
• Palīdz vēderizejas regulācijā caur pozu maiņu;
• Veidojas stiprāki kauli un muskuloskeletālā sistēma;
• Kāju muskuļu fizioloģiska iestiepšana kavē kontraktūru un deformāciju attīstību;
• Palīdz elpošanas un asinsrites sistēmai;
• Mazina spasticitāti un nekontrolētas kustības kājās.

Vertikalizējot bērnu, jārūpējas, lai poza ir simetriska, lai pēdas, ceļi un iegurnis ir atbalstīti. Terapeits palīdzēs izvērtēt nepieciešamību pēc papildu atbalsta krūšu daļā.

Atrodoties vertikālā stāvoklī, piemērotas būs aktivitātes pie galdiņa ar dažādiem materiāliem, uzdevumi uz vertikālām virsmām vai arī spēles ar brīvām roku kustībām, piemēram, bumbas mešana, roku mazgāšana.

Vertikalizators var būt statisks (bērns var pētīt materiālus stāvot pie galda, izlietnes, bet viņa pārvietošanu palīglīdzeklī veic aprūpētājs) vai dinamisks (ar rokām sevi pārvieto pats, līdzīgi kā ratiņkrēslā). Atkarībā no muskulatūras tonusa, vertikalizators var atbalstīt bērnu no priekšpuses vai aizmugures. Vertikalizatora lietošana nav ieteicama, ja bērnam ir ļoti izteiktas kontraktūras pēdu, ceļu locītavās vai arī gūžas locītavas subluksācija.

Slikta pozicionēšana var radīt īstermiņa un ilgtermiņa veselības problēmas: izgulējumus, kontraktūras, deformācijas, kā arī apgrūtināt aprūpi un kavēt attīstību.