Akūta infekcijas slimība, ko ierosina Corynebacterium diphtheriae vai Corynebacterium ulcerans baktērija.
Šīs baktērijas galvenā bīstamība ir, ka tā ierosinot saslimšanu, producē eksotoksīnus, kas vietēji iedarbojas elpošanas orgānu sistēmas gļotādu, retāk uz bojātas ādas, veidojot pseidomembrānas un neļaujot notikt elpošanas procesam. Neimunizētiem cilvēkiem visbiežākā ir rīkles difterijas forma. Toksīni iedarbojas arī uz miokarda jeb sirds šūnām, nervu un virsnieru šūnām.
Inkubācijas periods ir 2 - 5 dienas. Pacienti ar neārstētu difteriju baktēriju apkārtējā vidē un līdzcilvēkiem izdala līdz 4 nedēļām ilgi, savukārt difterijas nūjiņas nēsātāji spēj to izplatīt pat ilgāk kā 4 nedēļas. Difterijas nūjiņa izplatās: aerosola ceļā (šķaudot vai klepojot), retāk tiešā kontakta ceļā caur ādas bojājumiem. Rets ir arī tieša kontakta ceļš ar priekšmetiem (piemēram, mantām), uz kurām nonākušas difterijas nūjiņas.
Riska grupas difterijas infekcijai ir tieši nevakcinēti vai daļēji vakcinēti bērni (pirmsskolas, skolas vecumā) un pieaugušie.
Klīniskos simptomus rada baktēriju producētais un izdalītais toksīns, kas izraisa drudzi, vājumu, sāpes kaklā un kakla limfmezglu pietūkumu, kas rada “buļļa kakla” izskatu pacientam. Vieglas saslimšanas gadījumā difterija klīniski atgādina streptokoku faringītu bez pseidomembrānu veidošanās. Smagākos gadījumos novēro pseidomembrānu veidošanos elpceļos, tās var radīt akūtu situāciju, kuras gadījumā var rasties elpceļu nosprostojums līdz pat nosmakšanai, vai arī slimība var beigties ar smagām komplikācijām.
Dzīvību apdraudošas komplikācijas difterijas gadījumā ir miokardīts un neirīts (parasti skarot motoros jeb kustību nervus - paralīze, polineiropātija), plaušu infekcija (pneimonija, elpošanas nepietiekamība), nosmakšana pseidomembrānu dēļ. Pat ārstējot difteriju, aptuveni 1 no 10 pacientiem mirst. Savukārt neārstējot to, mirst līdz pat puse no pacientiem.
Difteriju diagnosticē klīniski (balstoties uz simptomiem un pazīmēm) un laboratoriski, ņemot iztriepi no rīkles mugurējās sienas, lai identificētu difterijas nūjiņu (vai arī paņemot materiālu no ādas bojājuma).
Difterijas gadījumā ļoti nozīmīgi terapiju uzsākt pēc iespējas ātrāk, difterijas antitoksīna serumu saņemot pat nesagaidot laboratorisko apstiprinājumu par nūjiņas identificēšanu bioloģiskajā materiālā!
Difterijas terapija sastāv no:
Pēc antibakteriālās terapijas uzsākšanas, pacients ir infekciozs tikai nākamās 48 stundas, taču nepieciešams saņemt pilnu antibakteriālās terapijas kursu, lai būtu pārliecība, ka baktērija ir iznīcināta. Pēc antibakteriālas terapijas kursa pabeigšanas nepieciešams atkārtots rīkles un deguna gļotādas iztriepes uzsējums, lai pārliecinātos, ka difterijas nūjiņa vairs nav klātesoša.
Vakcinācija ir vienīgais un visefektīvākais veids, kā sevi un savus tuviniekus pasargāt no šīs saslimšanas! Primārai imunizācijai nepieciešamas vairākas devas, līdz tiek sasniegta pietiekama un noturīga aizsardzība, tad regulāra balstvakcinācija – parasti tās ir 5 devas līdz 7 gadu vecumam, tad deva 14 gadu vecumā un tad 1 deva ik 10 gadus visu mūžu. Personām, kas bijušas kontaktā ar difterijas slimnieku, obligāti jāsaņem profilaktiskā antibakteriālā terapija un vakcinācija. Nevakcinētām vai daļēji vakcinētām personām jāveic vakcinācija atbilstoši Latvijas vakcinācijas kalendāram, pilnīgi imunizētām personām jāsaņem viena difterijas toksoīdu saturoša vakcīnas deva.
Kombinētā vakcīna pasargā bērnus no sešām bīstamām infekcijas slimībām – difterijas, stingumkrampjiem, garā klepus, poliomielīta, b tipa Haemophilus influenzae infekcijas un B hepatīta.
