Laringomalācija
Laringomalācija ir visizplatītākā iedzimtā balsenes patoloģija bērniem, kas visbiežāk jaundzimušajiem izsauc iedzimtu stridoru – augstas frekvences pīkstošu skaņu elpošanas laikā.
Atjaunots: 6. decembris, 2022. gads
Varētu teikt, ka balsenes daļa virs balss saitēm šīs slimības gadījumā ir vāja, tādēļ ieelpas laikā tā saplok un daļēji nosprosto ieeju balsenē.
Simptomu apraksts
Simptomi parasti attīstās dzīves pirmajās nedēļās, tomēr tie var parādīties arī pirmo mēnešu laikā.
Raksturīgākais simptoms ir stridors (elpošanas laikā dzirdama augstas frekvences pīkstoša skaņa), ko parasti novēro ieelpas brīdī. Stridors pastiprinās fiziskas piepūles, ēšanas vai raudāšanas laikā, kā arī guļot uz muguras. Stridora skaļums neraksturo elpceļu sašaurināšanās jeb stenozes smagumu.
Smagākos gadījumos bērniem var attīstīties ēšanas un rīšanas traucējumi, tādēļ ir nepietiekama svara dinamika, elpošanas laikā ievilkti starpribu muskuļi, deguna spārnu cilāšanās, zilēšanas epizodes.
Parasti sūdzības ir visizteiktākās aptuveni sešu mēnešu vecumā, vēlāk tās pakāpeniski mazinās un 18–24 mēnešu vecumā izzūd, lai gan stridors var arī saglabāties gadiem ilgi.
Simptomi un pazīmes, kas var liecināt par smagu slimības gaitu, ir ēšanas grūtības un bieža aizrīšanās, negatīva svara dinamika, ieelpas laikā ievelkas muskuļi starp un/vai zem ribām, virs atslēgas kaula, elpošanas laikā novēro deguna spārnu cilāšanos.
Cēloņi
No visām balsenes iedzimtajām anomālijām laringomalāciju novēro 50–75% gadījumu. Slimība rada izmaiņas balsenes augšējās daļas anatomijā, šo izmaiņu iemesls līdz galam nav zināms. Uzskata, ka slimība attīstās nenobriedušu balsenes skrimšļu un muskuļa tonusa izmaiņu dēļ.
Izmeklējumu apraksts
Diagnozes noteikšanā būtiska ir balsenes vizualizācija endoskopijas laikā, tas nozīmē, ka tieva, fleksibla caurulīte ar kameru galā tiek ievietota cauri degunam vai mutei līdz balsenei. Šo izmeklējumu iespējams veikt vietējā anestēzijā vai narkozē, saglabājot spontānu elpošanu. Lai izmeklējums vietējās anestēzijas laikā būtu informatīvs, ļoti svarīga ir bērna sadarbība ar ārstu, tādēļ parasti šo izmeklējumu bērniem veic narkozē. Izmeklējuma laikā ārsts pievērš uzmanību balsenes struktūru darbībai elpošanas laikā. Tā kā aptuveni 30% gadījumu pastāv anomālija arī zemāk esošos elpceļos, piemēram, trahejā, izmeklējuma laikā izvērtē ne tikai balseni, bet visus elpceļus kopumā.
Ārstniecība, simptomu mazināšana
Ārstēšana ir atkarīga no slimības smaguma. Vieglas slimības gadījumā ķirurģiska iejaukšanās nav vajadzīga, bet nepieciešama novērošana pie otolaringologa un ģimenes ārsta vai pediatra. 70% gadījumu simptomi izzūd viena gada vecumā un 90% gadījumu – divu gadu vecumā. Ņemot vērā, ka laringomalācijas pacientiem bieži novēro arī gastroezofageālā atviļņa slimību, kas pasliktina laringomalācijas simptomus, ārsts bērnam var nozīmēt terapiju, lai to kontrolētu.
Ķirurģiska terapija ir nepieciešama smagas laringomalācijas gadījumā, kad ir klīniski pierādīta elpošanas nepietiekamība, zilēšanas epizodes, izteikti ēšanas traucējumi un negatīva svara dinamika. Smagu elpošanas traucējumu gadījumā bērnam var veikt traheostomiju, kad ķirurģiski izveido atveri kakla priekšpusē, caur kuru trahejā ievada traheostomas kanili jeb cauruli. Atkarībā no vispārējā veselības stāvokļa bērnam ar smagu laringomalāciju var veikt balsenes augšējās daļas ķirurģisku operāciju, kuras laikā ārsts koriģē balsenes audus, kas izraisa laringomalācijas simptomus. Pēc šādas operācijas var attīstīties īslaicīgi ēšanas traucējumi un aizrīšanās epizodes vai arī elpošanas uzlabojums var būt tikai daļējs, vai elpošanas apgrūtinājums var atjaunoties, iespējama arī rētaudu attīstība balsenē.
Iespējamā ārstniecība un rehabilitācija
Speciālisti, pie kā vērsties
Vecākiem var būt grūti saprast elpošanas traucējumu smagumu, ja bērnam diagnosticēta laringomalācija. Ja jums ir bažas par bērna elpošanu, rekomendējam vērsties pēc neatliekamas palīdzības BKUS Uzņemšanas nodaļā.
Kad neatliekami vērsties Bērnu slimnīcas Uzņemšanas nodaļā?
- Ja novēro pauzes elpošanas laikā jeb elpošanas periodisku apstāšanos, kā arī citas pēkšņas izmaiņas elpošanas raksturā.
- Ja bērnam ir zilēšanas epizodes – parasti zilganas kļūst lūpas, āda ap lūpām un pirkstu gali.
- Ja bērns kļuvis pasīvs, noguris vai letarģisks.