Respiratorā distresa sindroms
Respiratorā distresa sindroms (RDS) ir elpošanas traucējumu veids, kas raksturīgs jaundzimušajiem, visbiežāk tiem, kuri piedzimuši pirms laika. Jo agrāk mazulis piedzimis, jo lielāka varbūtība, ka attīstīsies respiratorā distresa sindroms.
Atjaunots: 5. decembris, 2022. gads
Ja mazulim attīstas RDS, daudzas alveolas izelpā saplok, bet nākamajā ieelpā nespēj atvērties, līdz ar to skābeklis nevar iekļūt asinīs un ogļskābā gāze netiek izvadīta no asinīm.
Ja mazulim nenodrošina elpošanas atbalstu, kas uztur alveolas atvērtas, skābekļa trūkuma dēļ var rasties nopietnas komplikācijas dažādās orgānu sistēmās.
Kas būtu jāzina:
- Ja ir vieglas formas RDS, elpošanas traucējumi parasti mazinās pēc 5–7 dienām, bet, ja mazulis ir dzimis ļoti priekšlaicīgi un saslimšana ir smagāka, atlabšana notiek lēnāk – iespējams, elpošanas atbalsts nepieciešams vairākas nedēļas.
- Smagāku slimības gaitu novēro, ja ir blakusslimības, piemēram, infekcija.
- Atsevišķos gadījumos var attīstīties ilgtermiņa elpceļu saslimšana bronhopulmonāla displāzija – jo agrāk mazulis piedzimis, jo augstāks šīs saslimšanas risks.
- Veidojas paaugstināta jutība pret cigarešu dūmiem un alergēniem paaugoties.
- Biežāka saslimstība ar elpceļu slimībām pirmajos divos dzīves gados.
Simptomu apraksts
- Paātrināta elpošana.
- Elpojot dzirdama stenēšana vai trokšņaina elpošana.
- Elpojot ievelkas ribu starpas, krūškauls, elpošanas muskulatūra virs jūgveida bedrītes (atrodas tieši virs krūškaula vietā, kur satiekas abi atslēgas kauli) un cilājas deguna spārni.
- No skābekļa trūkuma parādās zilgana ādas krāsa.
Cēloņi
Tam pamatā ir plaušu nenobriedums – priekšlaikus dzimuša mazuļa plaušiņas sākotnēji nespēj pietiekošā daudzumā izstrādāt vielu, ko sauc par surfaktantu. Tāpat plaušās ir nepietiekoši daudz un nepilnīgi nobrieduši ar gaisu pildīti maisiņi, ko sauc par alveolām un kuros notiek gāzu apmaiņa. Surfaktants ir svarīga viela, kas izklāj šos gaisa maisiņus (alveolas), neļaujot tiem saplakt (nodrošina virsmas spraigumu). Surfaktanta ražošana auglim sākas ap 20.–24. grūtniecības nedēļu.
Papildu faktori, kas veicina RDS attīstību:
- Vīriešu dzimums;
- RDS bijis kādam no ģimenes locekļiem, piemēram, vecākajiem mazuļiem;
- Diabēts mātei;
- Baltā rase.
Izmeklējumu apraksts
- Īsi pēc dzimšanas (parasti no dažām minūtēm līdz diennaktij) sākas apgrūtināta elpošana.
- Ir nepieciešams palielināt pievadītā skābekļa daudzumu, lai asinīs to uzturētu normālā līmenī.
- Diagnozi apstiprina ar plaušu rentgenu vai plaušu sonogrāfiju, tomēr parasti pietiek ar klīnisko simptomu atpazīšanu.
Skābekļa daudzumu asinīs var kontrolēt ar aparātu (pulsa oksimetru), kura sensors ir uzlikts uz rociņas vai kājiņas.
Ārstniecība, simptomu mazināšana
Vispirms svarīga profilakse, lai novērstu RDS – ja mazulis izlēmis piedzimt ātrāk par 34. grūtniecības nedēļu, topošajai māmiņai jāievada kortikosteroīdu grupas medikaments deksametazons, tas palīdz straujāk nobriest mazuļa plaušām un izveidot vairāk surfaktantu.
Ja mazulis piedzimis priekšlaikus, agrīni uzsāk elpošanas atbalstu. Visbiežāk izmanto aparātu, kurš uztur pozitīvu spiedienu elpceļos, neļaujot alveolām saplakt, bet bērns elpo pats. To sauc par “sīpapu” (CPAP). Spiedienu nodrošina, uzliekot uz deguntiņa nelielu masku vai degunā ievietojot kaniles, kas savienotas ar aparātu.
Atsevišķos gadījumos – ja ir sevišķi mazs grūtniecības laiks un/vai mazulis pats neelpo – izmanto kādu no mākslīgās ventilācijas veidiem.
Ar iepriekšminētajiem aparātiem nodrošina ne tikai pozitīvu spiedienu, bet nepieciešamības gadījumā pievada skābekli dozētā daudzumā, lai ar pulsa oksimetru reģistrētais skābekļa daudzums asinīs būtu normas robežās.
Nepieciešamības gadījumā tieši elpceļos ievada trūkstošo vielu – surfaktantu.
Viens no CPAP atbalsta modeļiem – deguna kaniles un aprāts.