Uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroms

Uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroms (UDHS) ir viens no visbiežāk sastopamajiem psihisko traucējumu veidiem bērnībā, kas nozīmīgai pacientu daļai var saglabāties arī pusaudžu un pieaugušā vecumā.

Created: 4. aprīlis, 2022. gads

Atjaunots: 11. novembris, 2024. gads

Drukāt

UDHS pieder plašākai neirālās attīstības traucējumu grupai un ir saistīts ar atipisku bērna centrālās nervu sistēmas attīstību un nobriešanu, ko nosaka sarežģīta daudzu bioloģisko, ģenētisko un vides, psihosociālo faktoru mijiedarbība. UDHS nav slimība, bet viens no bērna nervu sistēmas attīstības veidiem. Tāpat UDHS nav uzvedības traucējums, kaut arī brīžiem bērna uzvedība var būt izaicinoša.

UDHS bērniem klīniski izpaužas ar grūtībām koncentrēt uzmanību, motorisku nemieru un impulsivitāti, kas nozīmīgi traucē bērna sociālajai funkcionēšanai un ierobežo bērna spējas veiksmīgi iekļauties izglītības sistēmā un citās vidēs. Neatklāts un neārstēts UDHS ir saistīts ar būtiski paaugstinātu risku citu psihisku traucējumu (uzvedības traucējumu, emociju traucējumu, narkotisku vielu atkarības u.c.) attīstībai un nelabvēlīgu sociālo prognozi pusaudžu un pieaugušā vecumā.

Simptomu apraksts

Par UDHS varētu liecināt šādi psiholoģiskie un uzvedības simptomi, kas tiek iedalīti trīs lielās grupās.

1. Neuzmanība, koncentrēšanās grūtības

Bērns mācību procesā/rotaļās nespēj uzmanīgi sekot uzdevumu detaļām vai pieļauj neuzmanības kļūdas (nepamana detaļas, neizlasa/nenoklausās uzdevumu līdz galam);
nespēj ilgi fiksēt uzmanību (ir grūtības saglabāt koncentrēšanos kopīgās spēlēs, mācību stundās, sarunās vai lasot);
rodas iespaids, ka bērns nedzird to, ko viņam saka;
nespēj sekot norādījumiem un pabeigt uzsākto (sāk darbību, bet ātri zaudē koncentrēšanos, sāk nodarboties ar kaut ko citu);
bieži traucēta darba un rotaļu organizācija (grūtības plānot aktivitāšu secību, grūtības saglabāt kārtībā spēļu mantas vai darba materiālus);
bieži izvairās no mājas darbiem vai citām aktivitātēm, kas prasa ilgāku piepūli (skolas uzdevumu pildīšana, garu tekstu lasīšana);
bieži zaudē priekšmetus, kas nepieciešami noteiktu darbību veikšanai – skolas piederumus, rakstāmlietas, grāmatas u.c.;
ārējie kairinātāji viegli novērš uzmanību (pusaudžiem arī iekšējie kairinātāji, piemēram, nesaistītas domas);
ikdienā ir aizmāršīgs;
izteikti nevienmērīgs akadēmiskais sniegums (pat viena mācību priekšmeta ietvaros).

2. Hiperaktivitāte

Bieži nemierīgi kustina rokas un kājas, nevar būt mierā, dīdās (knibina pirkstus, tirina kājas, klauvē ar roku vai kāju, bieži maina ķermeņa pozu);
pamet savu vietu klasē vai citā situācijā, kad būtu jāsēž (nevar nosēdēt mācību stundas laikā, pie pusdienu galda, izrādes laikā);
nevietā sāk skriet vai kaut kur rāpties, kad tas nav atļauts;
bieži spēlējas pārmērīgi trokšņaini vai ir grūtības spēlēties klusumā;
ilgstoša, pārmērīga kustību aktivitāte, ko nevar ietekmēt sociālā situācija vai aizrādījumi (vienmēr kaut kur skrien kā “motora dzīts”, nespēj ilgi atrasties mierā).

3. Impulsu kontroles traucējumi (impulsivitāte)

Bieži izkliedz atbildes pirms jautājuma formulējuma (nevar sagaidīt savu kārtu sarunā, pabeidz citu cilvēku teikumus);
nespēj stāvēt rindā, lai sagaidītu savu kārtu grupu rotaļās vai citās aktivitātēs;
bieži pārtrauc citus un iejaucas (piemēram, rotaļās vai sarunās);
bieži nevietā runā pārāk daudz, nerēķinoties ar sociālo situāciju (grūtības uzturēt dialogu, grūtības runāt klusi);
grūtības kontrolēt dusmas (“dusmu izvirdumi”, “dusmu lēkmes”);
biežas traumas pārgalvības vai neuzmanības dēļ;
grūtības atteikties no aktivitātēm, kas sniedz tūlītēju baudu (atkarības izraisošu vielu lietošana, azartspēles, pārēšanās, pārmērīga datorspēļu spēlēšana).

Jāatceras, ka bērni ar UDHS arī var piedzīvot trauksmi un nomāktību, vainot sevi par bieži saņemtiem aizrādījumiem no apkārtējiem. Viņi var sastapties ar grūtībām. Nereti sekas bērna/pusaudža ar UDHS neuzmanībai, hiperaktivitātei un impulsivitātei ir grūtības ikdienas funkcionēšanā (mācību procesā un starppersonu attiecībās). Šādā gadījumā būtu nepieciešama speciālista vizīte, lai saņemtu atbilstošu palīdzību.

Saistīto simptomu saraksts

Hiperaktivitāte

Cēloņi

Precīzs UDHS cēlonis nav pilnībā zināms. Tiek uzskatīts, ka nozīme ir dažādu faktoru kombinācijai.

Ģenētika – UDHS mēdz tikt novērots vairākiem ģimenes locekļiem. Lielā daļā gadījumu tiek uzskatīts, ka gēni, kuri tiek mantoti, ir nozīmīgs faktors stāvokļa attīstībā. Pētījumi rāda, ka bērna ar UDHS vecākiem, brāļiem un māsām biežāk ir UDHS. Tomēr veids, kā UDHS tiek mantots, ir sarežģīts un netiek uzskatīts, ka tas ir saistīts ar vienu ģenētisku izmaiņu.
Smadzeņu struktūra un funkcionēšana – attīstības rezultātā smadzenēs veidojas atšķirīgi informācijas apstrādes veidi, kas var izmainīt cilvēka reakciju un uzvedību dažādās situācijās.
Riska grupas – tiek uzskatīts, ka dažām grupām ir lielāks UDHS risks, tostarp cilvēkiem, kuri dzimuši priekšlaicīgi (pirms 37. grūtniecības nedēļas) vai ar mazu dzimšanas svaru; slimo ar epilepsiju; ir bijuši smadzeņu bojājumi.

Izmeklējumu apraksts

UDHS skrīnings visiem pirmsskolas izglītības iestādes, sākumskolas, pamatskolas vai vidusskolas audzēkņiem nav lietderīgs. Ja bērnam/pusaudzim ir mācīšanās vai uzvedības grūtības un viņa vecākam/likumiskajam pārstāvim vai pašam pacientam ir sūdzības par UDHS pamata simptomiem, vai, ja bērns/pusaudzis ir UDHS riska grupā, tad primārās veselības aprūpes speciālistam ir jāveic UDHS skrīnings ar vecumgrupai piemērotiem vecāku aptaujas un/vai pašaptaujas instrumentiem, jānovērtē funkcionēšanas traucējumu izteiktība un ietekmes pakāpe.

Kā papildu izmeklēšanas metodes bez vecāku un paša bērna apjautāšanas var izmantot arī psiholoģisko izpēti, ko veic psihologs, lai izvērtētu kopējās kognitīvās spējas un uzmanības noturību.

Ārstniecība, simptomu mazināšana

UDHS ārstēšana ir komplekss pasākumu kopums, kurā aktīvi piedalās gan bērns/pusaudzis un viņa vecāki, gan pirmsskolas un skolas pedagogi, gan sociālie darbinieki, gan ārsti (bērnu psihiatri, bērnu neirologi, psihoterapeiti, pediatri, ģimenes ārsti).

Bērnus līdz sešu gadu vecumam ārstē ar nemedikamentozām intervencēm. Bērniem no sešu gadu vecuma ir pieejama kombinēta terapija: nemedikamentozās intervences + medikamentozā terapija.

Nemedikamentoza intervence – uz uzvedību fokusētas ģimenes intervences, psihosociālas intervences pirmsskolas un skolas vidū, sociālo iemaņu trenēšana un kognitīvi biheivorālā intervence, uztura terapija.

Šīs intervences ietver strukturizētu dienas režīmu, vecāku izglītošanu par attiecībām ar bērnu un audzināšanas aspektiem.

Tāpat noderīgi zināt, ka veiksmīgai mācību procesa nodrošināšanai ir nepieciešami saprātīgi pielāgojumi no mācību iestādes puses (sēdināt tuvāk skolotāja galdam, individuāla pedagoga uzmanība un atbalsts (iesaistīt arī atbalsta personālu), mazināt gaidīšanas laiku starp aktivitātēm, uzdevumus, kas prasa lielu uzmanības koncentrāciju, veikt ne ilgāk par 15 minūtēm, tad 5 minūtes atslodze, pozitīvs pamudinājums, pārbaudes darbu rakstīšana individuāli, pēc iespējas klusākā telpā, papildus laiks uzdevumu veikšanai u.t.t.).

Medikamentozā terapija sevī galvenokārt ietver ārstēšanu ar stimulantu grupas medikamentiem, kas palīdz mazināt UDHS raksturīgo simptomātiku un bērnam vieglāk organizēt apmācības procesu. Katram bērnam medikamentu terapijas deva tiek pielāgota individuāli, un medikaments var tikt lietots 1-2 reizes dienā (atkarīgs no medikamentu darbības ilguma). Brīdī, kad vakarpusē medikamenta iedarbība beidzas, bērna uzvedība kļūst līdzīgāka iepriekšējai un var novērot raksturīgos UDHS simptomus.

Saistītās ārstu specialitātes

Psihiatrs

Klīniskais psihologs

Neirologs

Informatīvie materiāli

Kas ir uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroms (UDHS)

Uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroms (turpmāk UDHS) ir psihiatrisks traucējums, kas ir saistīts ar bērna neirālo attīstību.