Cianoze un centrālā cianoze
Cianoze ir zilgani violeta ādas un/vai gļotādas nokrāsa.
Atjaunots: 10. marts, 2023. gads
Cianoze ir zilgani violeta ādas un/vai gļotādas nokrāsa. To visvieglāk pamanīt vietās, kur āda ir plānāka – uz lūpām, ausu ļipiņām un pirkstu galiem. Cianoze rodas, ja asinīs palielinās ar skābekli nabadzīgā hemoglobīna (reducētā hemoglobīna) daudzums.
Izšķir divus cianozes veidus:
- Akrocianoze, kas attīstās tikai uz plaukstām, pēdām un/vai lūpām (vistālāk no ķermeņa vidusdaļas). Tā ir normāla parādība jaundzimušajiem un zīdaiņiem agrīnā vecumā. Akrocianoze var attīstīties aukstumā vai peldoties aukstā ūdenī, un pāriet, bērnu sasildot;
- Centrālā cianoze, kas attīstās ķermeņa centrālajās daļās – mutes gļotādā, mēlē, uz galvas un rumpja. Centrālā cianoze nekad nav normāla parādība, un, ja tā attīstījusies pēkšņi jaundzimušajam vai lielākam bērnam, obligāti jāvēršas pie ārsta! Centrālās cianozes gadījumā visbiežāk pacientam attīstījusies arī hipoksēmija.
Hipoksēmija ir samazināts skābekļa daudzums asinīs. Hipoksēmiju var noteikt laboratoriski – ar asins gāzu izmeklējumu nosakot skābekļa daļējo jeb parciālo spiedienu (pO2) pacienta asinīs.
Centrālās cianozes nozīme
Ja bērnam attīstījusies akūta centrālā cianoze, viens no pirmajiem izmeklējumiem, ko ārsts veiks, ir pulsa oksimetrija – skābekļa daudzuma (saturācijas) noteikšana asinīs. Arī pacientiem ar hronisku hipoksēmiju, piemēram, iedzimtu zilā tipa sirdskaiti, mājās regulāri jāmēra skābekļa saturācija.
Ja skābekļa daudzums asinīs ir ievērojami samazināts ilgstoši vai pat īslaicīgi, tad cieš ķermeņa orgāni. Ja skābekļa daudzums asinīs ir mazāks par 94%, visbiežāk nepieciešams bērnam nodrošināt papildu skābekli.
Noteiktu saslimšanu gadījumos ir pieņemtas zemāka skābekļa daudzuma asinīs normas nekā populācijā kopumā, piemēram, pacientiem ar noteiktām iedzimtām zilā tipa sirdskaitēm ieteicamais skābekļa daudzums ir ap 80% (75–85%). Šajos gadījumos augstāks skābekļa daudzums par 85% nav vēlams, jo var kaitēt sirdij un plaušām.
Ja nepieciešams, ārsts veiks arī papildu izmeklējumus un lūgs speciālistu (kardiologa, pulmonolga) konsultāciju.
Kad noskaidro cianozes iemeslu un uzsāk pamatslimības ārstēšanu, tad visbiežāk šis simptoms tiek likvidēts. Ārstēšana parasti notiek ar medikamentiem, iedzimto sirdskaišu gadījumā – ķirurģiski.
Biežākie iemesli
Visbiežāk centrālo cianozi izraisa sirds, plaušu vai asins saslimšanas. Normālos apstākļos asinis saņem skābekli no plaušām un ar skābekli bagātas sārtās asinis nonāk sirdī, kas sūknē tās pa visu ķermeni. Ķermenī skābeklis no asinīm tiek daļēji iztērēts, un ar skābekli nabadzīgās zilās asinis caur sirdi atkal tiek virzītas uz plaušām jauna skābekļa uzņemšanai.
- Plaušu saslimšanas var apgrūtināt skābekļa piegādi asinīm, tāpēc asinis netiek pietiekami bagātinātas ar skābekli. Plaušu saslimšanas, kas var izraisīt cianozi, ir, piemēram, svešķermenis elpceļos, smags akūts balsenes iekaisums (laringīts), astmas uzliesmojums, pneimonija u.tml.;
- Sirds saslimšanas var izraisīt centrālo cianozi, ja sirds ir pārāk vāja, lai pumpētu asinis uz ķermeni, vai arī zilā tipa jeb cianotisku iedzimtu sirdskaišu gadījumā, kad ar skābekli nabadzīgās (zilās) asinis apiet plaušas un nonāk atpakaļ ķermenī, nesaņemot papildu skābekli plaušās. Cianotiskas sirdskaites ir, piemēram, Fallo tetrāde, maģistrālo asinsvadu transpozīcija, kreisās sirds hipoplāzijas sindroms u.c. Bieži asinīs saglabājas zems skābekļa daudzums, arī uzsākot sirdskaites ārstēšanu, tāpēc pacientam jāsadzīvo ar hronisku hipoksēmiju;
- Asins saslimšanas traucē pievienot vai atdot skābekli hemoglobīnam, kas ir skābekļa transportētājs asinīs, tā traucējot skābekļa piegādi organismam.