Paškaitējums un domas par nāvi pusaudžiem un jauniešiem. Semināra ieraksts

Februāra beigās notika Bērnu slimnīcas un Labklājības ministrija īstenotā projekta "Atbalsts bērniem ar smagam slimībām un viņu ģimenēm" organizēts seminārs pašvaldību sociālo dienestu darbiniekiem un citiem atbalsta profesiju speciālistiem. Svarīgākās atziņas noderīgas gan tiem, kas pašvaldībās ģimenēm sniedz profesionālu atbalstu, gan pusaudžu vecākiem un citiem tuviniekiem.

Attēls

Paškaitējums un domas par nāvi

• Paškaitējums ir neveselīga emociju regulācijas metode emocionālu ciešanu mazināšanai.
• Paškaitējuma uzvedība ir cieši saistīta ar sabiedrības un vietējā kultūrā balstītiem uzskatiem.
• Meitenes paškaitējumu veic biežāk nekā zēni.
• Paškaitnieciskas grūtības visbiežāk vērojamas pusaudžu vecumā un agrīnā pieaugušo vecumā, bet tās samazinās pusmūža vecumā.
• Visbiežāk jaunieši paškaitējumu veic mājās un lielākoties viņi ilgstoši neplāno, ka darīs sev pāri. 48% gadījumos jaunietis pieņem lēmumu veikt paškaitējumu mazāk nekā stundu pirms darbības.
• Paškaitējums nav tas pats, kas pašnāvība. Domas par pašnāvību ir saistītas ar bezcerību un bezpalīdzības izjūtu, pašnāvība var šķist kā risinājums sarežģītām dzīves situācijām.
• Pašnāvība ir otrs izplatītākais nāves iemesls 10-24 gadus veciem jauniešiem Eiropā (dati līdz 2022. gadam), bet Latvijā pašnāvību skaits 15-19 gadu vecuma grupā bijis ar tendenci samazināties.
• Meitenēm pašnāvnieciskas domas ir biežāk nekā zēniem, savukārt zēni biežāk veic pašnāvību.
• Sociālā lipīguma faktors ir viens no pašnāvības letālo gadījumu iemesliem. Uzzinot, ka kāds cits veicis pašnāvību, jauniešiem, kas dzīvo tajā pašā informācijas telpā, šī informācija var veicināt pašnāvniecisku rīcību.
• Pašnāvība ģimenē būtiski paaugstina paškaitējuma un pašnāvības risku citiem ģimenes locekļiem. Ja pirmās pakāpes radinieks veicis pašnāvību, jaunietim pastāv četras reizes lielāks risks veikt pašnāvību.

Kā pieaugušie var palīdzēt pusaudžiem un jauniešiem?

• Būtiska sadarbībā ar cilvēku kurš veicis paškaitējumu, ir pieņemšana. Pieņemšana nav piekrišana paškaitējumam. Pieņemot emocijas, varam nepieņemt riskanto uzvedību, bet varam mazināt konfliktu un intensīvas emocijas.
• Jaunietis jāmudina izmantot citas emociju pašregulācijas metodes, piemēram, aukstu dušu, intensīvu fizisku aktivitāti vai citu aktivitāti, kas novērš uzmanību ciešanu laikā.
• Runājot par pašnāvību, mēs nerosinām jaunieti uz darbību, bet mazinām vientulības izjūtu.
• Jaunietim jālūdz ar kādu sazināties un jāsarunā veids, kā viņš sazināsies, ja domas par pašnāvību kļūs uzmācīgas.
• Vecākiem drošības un rīcības plāns ir tikpat nepieciešams, cik jauniešiem. 
• Kā pieaugušajiem runāt ar jaunieti? Konstatējam faktu → runājam par savām emocijām (izsakām satraukumu) → uzdodam atvērtus jautājumus → piedāvājam palīdzību. Mērķis ir uzzināt sīkāk, kas slēpjas aiz paškaitējuma vai pašnāvības domām. Tikai tā var uzzināt, cik ļoti jāsatraucas un cik nopietnai būtu jāseko pieaugušā rīcībai.
• Cilvēciskas attiecības un atbalsts no apkārtējiem ir atslēga paškaitējuma un domu par pašnāvību mazināšanai.
• Kad jāvēršas pēc palīdzības? Ja esat runājuši ar jaunieti un paškaitējums šķiet ļoti bīstams, tas ilgstoši atkārtojas un ja jaunietim nav pieejami atbalsta resursi. Obligāti jāvēršas pēc palīdzības, ja jaunietim ir domas par pašnāvību.

24.02.2025. semināra ieraksts