Kristīnes un Kristofera stāsts – ceļš cauri pārbaudījumiem ar ticību un cerību
Trīs bērnu mamma Kristīne Karlsone no Saldus ir viena no tiem vecākiem, kuri pieredzējuši pēkšņu dzīves pagriezienu — no parastas ikdienas līdz smagai cīņai par bērna dzīvību.
Atjaunots: 25. novembris, 2025. gads
Kristīnes dēlam Kristoferam, kuram tobrīd bija tikai astoņi gadi, viss sākās šķietami nevainīgi – ar ērces kodumu un Laimas slimības diagnozi. Mēnesi ilga ārstēšanās ar vairākiem antibiotiku kursiem, taču bērnam nekļuva labāk. Kad kādā rītā puika vairs nespēja ne ēst, ne dzert, Kristīne saprata – jādodas uz slimnīcu.
“Es vienkārši jutu, ka kaut kas nav labi. Tā bija mammas intuīcija,” viņa atceras. “Uzņemšanas nodaļā man teica, ka Kristoferam viss ir kārtībā, bet es nekur nebraucu prom.”
Šis lēmums izrādījās liktenīgs. Kristofers nonāca Infektoloģijas nodaļā, kur strādājošā ārste un māsas kļuva par pirmajiem cilvēkiem, kas sniedza ne tikai medicīnisku, bet arī cilvēcīgu atbalstu. “Viņas bija kā eņģeļi – mierīgas, sirsnīgas un uzmanīgas. Katrs vārds deva drošību.” Pēc papildus izmeklējumiem atklājās, ka Kristoferam ir akūta limfoleikoze – ļaundabīga asins slimība. “Tajā brīdī sabruka visa pasaule. Man šķita, ka zeme pazūd zem kājām,” stāsta Kristīne.
Drīz Kristofers tika pārvests uz Bērnu slimnīcas onkoloģijas nodaļu, kur sākās ārstēšana. Tur viņu sagaidīja ārste Marika Grūtupa un māsa Maira Magonīte – cilvēki, kas, kā Kristīne saka, “ne tikai ārstēja bērnu, bet palīdzēja dzīvot tālāk.”
Spēks, kas dzimst no vājuma
Pirmie mēneši bija vissmagākie – ķīmijterapija, bailes, bezmiegs. “Es raudāju dienu un nakti. Vienu dienu ārste mani izveda koridorā un teica – ja jūs kā mamma nesaņemsieties, jūsu dēls paliks tajā gultā. Tagad pēdējo reizi kārtīgi izraudaties koridorā. Pēc tam saņemieties, ejiet atpakaļ pie dēla un dodiet viņam spēku, lai kopā noietu šo ceļu”. Viņa mani cieši apskāva un tas bija atspēriena punkts turpmākam ceļam.
Tajā brīdī Kristīne saprata – viņai jābūt stiprai. “Es atgriezos pie dēla, noslaucīju asaras un pateicu – mēs to izdarīsim kopā.”
Pamazām atgriezās miers, un Kristoferā parādījās cīņas gars. Viņš redzēja mammas spēku un ticēja pats sev. “Mēs gājām roku rokā. Kad man bija grūti, viņš mani turēja. Kad viņam – es viņu stutēju. Tas bija mūsu kopīgais ceļš.”
Atbalsts, kas palīdz elpot
Kristīnei visvairāk palīdzēja līdzcilvēki – ārsti, māsas, psiholoģe, kapelāne Laura, sociālais darbinieks, smilšu terapeite, kā arī citas mammas nodaļā. “Ar mammām mēs bijām kā ģimene. Dalījāmies ar sāpēm, asarām un smiekliem. Mums pat bija savs koks slimnīcas teritorijā - kļava, pie kuras ikdienā satikāmies. Tas bija mūsu atbalsta punkts.”
Liels atbalsts bija un ir Kristīnes vīrs. “Viņš ir mūsu stiprais plecs un ģimenes vienīgais apgādnieks”. Kristīnes vīrs vairākas reizes nedēļā brauca ciemos uz slimnīcu, kā arī uzņēmās visas ikdienas rūpes par mājām un bērniem. Visai ģimenei bija jāpielāgojas jaunajai situācijai, kad mamma, kura līdz šim uzņēmās visas mājas rūpes, nav mājās. Tika piedāvāts arī psihologa atbalsts ģimenei - tētim un māsām, bet viņi atteicās, jo attālums līdz dzīvesvietai ir vairāk kā 100 km. Tagad Kristīne atzīst, ka, iespējams, bija jāpieņem palīdzība Kristofera māsiņai Kerijai, kurai brāļa ilgajā ārstēšanas periodā bija zudusi drošības sajūta.
Kristofers regulāri saņēma sirsnīgas vēstulītes un mīļas dāvaniņas no klasesbiedriem un basketbola treniņbiedriem. Šie mazie, bet īpašie uzmanības apliecinājumi gan Kristoferam, gan mammai sildīja sirdi un ļāva saprast – mēs neesam aizmirsti, par mums piedomā un tic, ka kopā mums izdosies!
Ļoti svarīgs bijis psiholoģiskais atbalsts mammai Kristīnei, kas tika sniegts jau no pašas pirmās dienas. “Pirmajos mēnešos psiholoģe nāca katru dienu. Viņa bija mana drošā vieta – varēju runāt, raudāt un zvanīt jebkurā laikā. Tas palīdzēja saglabāt veselo saprātu.”
Šāds daudzslāņains atbalsts ir tieši tas, ko nodrošina Atbalsta projekts – palīdzība, kas sniedz spēku vecākiem brīžos, kad viņu pasaule sabrūk. “Tas nav tikai par ārstēšanu,” saka Kristīne. “Tas ir par cilvēkiem, kas ir tev blakus, kad tu vairs nespēj.”
Dzīve pēc slimnīcas
Pēc desmit mēnešiem slimnīcā Kristofers tika izrakstīts un šobrīd viņam ir nozīmēta uzturošā ķīmijterapija. Kristofers ir atgriezies skolā, atkal spēlē basketbolu un saņem lielu atbalstu no skolotājiem un klases biedriem.
Kristīne atzīst, ka pēc izrakstīšanās no slimnīcas viņa vēlējās “elpot un dzīvot normālu dzīvi, izgulēties”. Šī iemesla dēļ Kristīne atteicās no tālāka psihosociāla atbalsta tuvāk savai dzīvesvietai. “Gribējās vienkārši būt mammai – bez slimnīcas, dažādām terapijām un vizītēm.”
Tomēr mammas sirds joprojām dzīvo trauksmē. “Es zinu, ka nekad vairs nebūšu tāda kā iepriekš. Bet man ir cerība. Un cerība dziedē.”
Kristīne ļoti gaida ziņu, kad pateiks – Kristofers ir vesels!
Pateicība un ticība
Šodien Kristīne ar pateicību raugās atpakaļ uz ārstēšanās posmu. “Es saku milzīgu paldies visiem, kas bija ar mums – ārstiem, māsām, psihologiem, sociālajiem darbiniekiem, kapelāniem, citu bērnu vecākiem. Visi viņi kopā palīdzēja iziet šo ceļu. Īpaši gribu izcelt onkoloģijas nodaļu personālu – viņi ir cilvēki ar lielo burtu!”
Un vislielākais paldies – Kristoferam. “Viņš man iemācīja, ko nozīmē drosme. Viņš mani padarīja stiprāku, nekā jebkad esmu bijusi.”
