Bērna augšanas īpatnības

Jebkura smaga vai hroniska slimība, dažādas infekcijas, galvas traumas, pārdzīvotas zīdaiņa vai bērna vecumā, var samazināt augšanu. Bērna augšanas un attīstības rādītāji ir jutīgi viņa veselības stāvokļa un hronisku slimību kompensācijas indikatori.

Augums

Augums ir svarīgs ģenētiski noteikts un stabils rādītājs. Pēc tā nosaka citus parametrus – ķermeņa svaru, krūšu, galvas apkārtmēru un citus funkcionālos rādītājus. Svarīgi, lai tie atbilstu augumam, būtu proporcionāli cilvēka ķermeņa uzbūvei, pareizās proporcijās. Ja pieaugušo attīstības novērtējumam pietiek ar šo rādītāju absolūto vērtējumu, tad bērnu attīstības vērtējumam nepieciešami standarti (vislabāk – nacionālie) atbilstoši viņu vecumam, dzimumam, kā arī dinamisks to vērtējums (pirmajā dzīves gadā – reizi mēnesī, līdz 4 gadu vecumam – reizi 6 mēnešos, pēc 4 gadu vecuma – reizi gadā).

Dzimšanas svars un garums atspoguļo augšanas procesu pirms dzimšanas, ko dēvē par intrauterīno augšanu un ko regulē galvenokārt perifērie augšanas faktori (IGF–1 un IGFBP–3). Tas norāda individuālo, ar iedzimtību nesaistīto tendenci. Šī perioda laikā augšanu ietekmē tas, cik daudz un pilnvērtīgu barības vielu bērns saņem. Dzemdes lielums un placentas stāvoklis ietekmē augšanu mātes klēpī. Bērnam viegli augt liela izmēra dzemdē ar labu placentu.

Ja apstākļi mātes klēpī bijuši ideāli, bērnam būs labs dzimšanas svars un augums. Tas var pat pārsniegt iedzimtības noteikto. Šajā gadījumā bieži vien pēc dzimšanas bērns drīzāk augs lēnāk, ņemot vērā ģenētiski noteiktās augšanas īpatnības.

Tomēr dažādu iemeslu dēļ apstākļi pirms dzimšanas var nebūt ideāli. Iespējams, mātei grūtniecības laikā bijusi infekcijas slimība. Ja māte smēķēja, lietoja alkoholu, medikamentus vai narkotikas, arī tam būs negatīva ietekme uz zīdaiņa augšanu. Tomēr ne vienmēr iespējams noteikt cēloni aizkavētai augšanai pirms dzimšanas. Daži zīdaiņi, kam bijis mazs dzimšanas svars, pirmajos dzīves mēnešos ātri kompensē aizkavēto augšanu. Ja apstākļi nav bijuši labi visu grūtniecības laiku, ļoti iespējams, ka zīdainis nekad nepanāks nokavēto, un viņa augums vienmēr būs zem ģenētiski noteiktā augšanas kanāla līknē. Tāpēc pirmajā dzīves gadā augšanas līknes var novirzīties no individuālā augšanas tempa.

Augšanas hormonālā regulācija

Augšanas procesu regulē praktiski visu hormonu savstarpējā mijiedarbība. Svarīgākie hormoni, kas veicina augšanu ir šādi: hipofīzes augšanas hormons, vairogdziedzera tiroksīns, aizkuņģa dziedzera insulīns, virsnieru kortizols, dzimumhormoni un daudzi citi augšanas faktori. Daži hormoni nav sevišķi svarīgi augšanai visos attīstības posmos, bet augšanas hormons visā cilvēka attīstības procesā ir zināms kā galvenais augšanu un vielu maiņu stimulējošais faktors.

Lai bērns normāli augtu, tikpat svarīgs ir pietiekams organisma nodrošinājums ar uzturvielām un minerālvielām, vitamīniem, skābekli, atbilstošu fizisko aktivitāti, miegu, svarīgi neiet gulēt vēlu, jo, tikai sasniedzot dziļa miega fāzi, tas ir, ap pulksten 22.00–23.00 maksimāli izdalās augšanas hormons.

Šajā daudzveidīgajā augšanas regulācijas sistēmā svarīgākā loma ir augšanas hormonam.

Lineārais augšanas ātrums

Lineārais augšanas ātrums sastāv no trim fāzēm:

• ātra augšana zīdaiņa periodā;
• augšana pakāpeniski samazinās pirms pubertātes;
• augšanas lēciens (pīķis) dzimumnobriešanas periodā.

Normālas augšanas temps

• Pirmajā dzīves gadā bērns izaug par 18–25 cm;
• otrajā gadā – 10–13 cm;
• trešajā gadā – 7,5–10 cm;
• trīs gadus pirms pubertātes augšana samazinās līdz 5–6 cm gadā;
• pubertātes periodā augšanas lēciens var sasniegt vairāk nekā 10 cm gadā.

Vairums hormonu – tiroksīns, glikokortikoīdi, androgēni (vīrišķie hormoni), estrogēni (sievišķie hormoni), insulīns, augšanas hormons – izšķiroši piedalās skeleta un somatiskajā augšanas procesā, taču augšanas hormonam ir svarīga loma arī citu vielu maiņas procesu nodrošināšanai. Augšanas hormonu (AH, angliski – GH) izdala priekšējā hipofīzes daļa. Hipofīze ir ļoti svarīgs endokrīnās regulācijas sistēmas dziedzeris, kas atrodas galvaskausā – smadzeņu pamatnē. Pieauguša cilvēka hipofīze sver 0,5–0,6 g. Hipofīze ir savienota ar hipotalāmu. Šī endokrīnā sistēma regulē augšanu, attīstību, dzimumnobriedumu, vielu maiņu, iekšējo orgānu darbību. Pubertātes laikā hipofīze sūta specifiskus kontroles hormonus (gonadotropīnus) uz dzimumorgāniem (meitenēm – uz olnīcām, zēniem – uz sēkliniekiem), kas savukārt producē dzimumhormonus – dzimumsteroīdus.

Augšanas hormons un dzimumsteroīdi veicina augšanu un nobriešanu. Augšanas hormons nonāk visos orgānos, bet īpaši ietekmē aknas, stimulējot tās producēt vēl vienu augšanu ietekmējošu vielu – IGF (insulīnam līdzīgo augšanas faktoru). IGF nonāk asinīs un līdztekus citiem faktoriem veicina kaulu lineāro augšanu.

Grūtniecības laikā augļa augšanu nosaka tieši IGF darbība. Ja tiek izjaukts tikai viens posms, viss augšanas process sajūk, un bērns pārstāj augt.

AH izdalās visu cilvēka mūžu. Zīdaiņa un bērna organismā izdalās vidējs tā daudzums, taču brieduma laikā AH sekrēcija palielinās vairākas reizes, bet vēlāk, sākoties novecošanai, tā sekrēcija pakāpeniski mazinās. Bērnībā, tāpat arī brieduma laikā lineārā augšana atkarīga galvenokārt no izdalītā AH daudzuma. AH pastiprināta izdalīšanās nosaka gigantismu, AH deficīts – mazu augumu. Augšanas ātrums atkarīgs no AH daudzuma.

Dzimumbrieduma laikā ievērojami (no 2 līdz 4 reizēm) palielinās AH sekrēcija. Augšanas lēcienu (pubertātes augšanas pīķi), kas meitenēm noris agrāk nekā zēniem, nosaka AH un dzimumhormonu pastiprinātā izdale.

Augums pieaugušā vecumā daļēji atkarīgs arī no augšanas ātruma dzimumbrieduma laikā. Veselas meitenes pubertātes periodā izaug par 25 cm, zēni – par 28 cm. Šajā laikā kaulu masa palielinās 4–6 reizes trijos gados meitenēm un četros gados zēniem.

Augšanas līknes

Augums – svarīgs, viegli novērtējams fiziskā stāvokļa rādītājs, kas atkarīgs no iedzimtības, labi atspoguļo vispārējo somatisko veselību. To nav grūti izvērtēt. Izmainīt augšanas tempu var ārkārtēji apstākļi: dažādas slimības, nepietiekams un/vai nepilnvērtīgs uzturs, nemitīga emocionāla spriedze, traumas u.c. Normāla auguma svārstību robežas augšanas laikā ir ļoti lielas. Parasti augums vērtējams pēc katras valsts nacionālās augšanas standartu līknes. Augšanas līknes sastādītas atsevišķi zēniem un meitenēm. Augumu vērtē pēc vecuma: ja negribam palaist garām augšanas traucējumu sākumu, zīdaiņu augumu ieteicams vērot katru mēnesi, bērniem otrajā dzīves gadā – reizi trijos mēnešos, pirmsskolas vecumā – reizi sešos mēnešos, bet skolas vecuma bērniem – reizi gadā.

Augšanas līknēs vidējais augums ir uz 50. pc (procentiles) vai 0 SD (standartdeviācijas). Ļoti svarīgi izvērtēt arī augšanas ātrumu – vai augšana pēkšņi nav palēninājusies vai strauji paātrinājusies, vai individuālajā bērna augšanas līknē augums pēkšņi nepārlec vai nenokrīt par dažiem kanāliem (pc).

Pubertātes periodā vajadzētu notikt augšanas lēcienam – tas ir vēl viens normālas augšanas rādītājs. Zēniem šis auguma lēciens vidēji notiek 13–16 gados, bet meitenēm – 11–14 gados. Pubertātē zēni gadā paaugas vidēji par 8–12 cm, bet meitenes – par 6–10 cm. Beidzot, izvērtējot bērna augumu, vienmēr vajag zināt viņa bioloģiskās mātes un tēva augumu. Par priekšlaicīgu dzimumbriedumu uzskata sekundāro dzimumpazīmju parādīšanos meitenēm agrāk par 8 gadiem, zēniem – agrāk par 9 gadiem.

Cits svarīgs rādītājs – augšanas ātrums – aprēķināms centimetros gadā. Bērnus, kas paaugušies mazāk par 4–5 cm gadā, nepieciešams izmeklēt. Ja pēkšņi mainās augšanas ātrums, vajadzētu padomāt par traucējumiem, hroniskām slimībām vai sliktu to kompensāciju. Tāpat vajag izvērtēt arī vecāku augumu, jo mazs izmeklējamo augums un augšanas ātrums var būt ģenētiski iedzimts.

Ķermeņa augums un svars jāvērtē pēc nacionālajiem standartiem.

Antropometriskie mērījumi un to metodika

Augšanas procesa kontroles pamatā ir ķermeņa auguma un svara regulāri mērījumi (antropometriskie mērījumi). Svarīgi, lai šie mērījumi tiktu izdarīti pareizi, precīzi un ar metodiski noteiktu regularitāti (ik mēnesi – vecumā līdz 1 gadam, ik pusgadu – vecumā līdz 4 gadiem un ik gadu – vecumā no 4 līdz 18 gadiem).

Būtisks priekšnoteikums precīzu antropometrisko mērījumu izdarīšanai ir atbilstoša aprīkojuma – stadiometra – izmantošana. Daži svarīgākie apsvērumi pareizu un precīzu antropometrisko mērījumu izdarīšanai ir šādi:

• kurpēm un zeķēm jābūt novilktām (zeķes pašas par sevi auguma mērījumu daudz neietekmē, bet var slēpt nepareizu bērna pēdu stāvokli, piemēram, bērns mazliet piepacēlies uz pirkstgaliem);
•  pēdām jābūt kopā, tām pilnīgi jāpieguļ grīdai, papēžiem jāpieskaras stadiometra balstam vai sienai;
•  kājām jābūt iztaisnotām, sēžai un lāpstiņām jāpieskaras stadiometra balstam vai sienai;
•  rokām jābūt brīvi nolaistām gar sāniem;
• galva rūpīgi jānovieto stāvoklī, kurā orbītu apakšējās malas un ausu atveres atrodas uz vienas horizontālas plaknes;
• stadiometra galvas daļai stingri jāpieguļ galvai (ieteicams uzlikt uz tā apmēram 0,5 kg smagumu, lai saspiestu matus un stadiometrs labāk piegulētu galvai);
• lai novērstu auguma dienas svārstību (parasti 7–8 mm, bet var būt pat līdz 20 mm) ietekmi uz mērījuma rezultātu, ieteicams mērījuma laikā stingri, bet saudzīgi virzienā uz augšu uzspiest uz pieres (tad mugura iztaisnojas).

Attēls

Antropometriskos datus liek uz speciālas (bērna individuālās augšanas) līknes, kurā iezīmētas konkrētajai populācijai raksturīgās fiziskās attīstības standartu jeb standartdeviāciju (SD) vai procentiļu (pc) līknes. Šīs kartes ir ļoti vienkārši lietojamas, pārskatāmas un bērna auguma vai svara novirzes no normas uz tām ir ātri pamanāmas pat cilvēkam bez speciālas medicīniskas izglītības.

Izvērtēt noviržu iespējamos iemeslus gan ir ģimenes ārsta, pediatra un bērnu endokrinologa kompetencē.

Ja bērns aug ļoti lēni vai šķiet, ka augšana ir apstājusies, tas ir iemesls, lai pievērstu īpašu uzmanību un regulāri mērītu bērna augumu.

Iemesls iet pie ārsta ir, ja:

• vērojama neapšaubāma novirze no individuālā augšanas tempa, un augšanas ātrums ir lejupejoša līnija;
• bērns ar normālu dzimšanas svaru turpmāk aug nepārtraukti, bet atpaliek augumā vairāk par 8 cm no individuālās augšanas normas;
• augums zem 2 SD jeb 15. procentiles augšanas līknēs.

Ja bērns, kurš vēl nav sasniedzis deviņu gadu vecumu, pēkšņi sāk strauji augt, tas var norādīt uz priekšlaicīgu pubertātes sākumu.

Pirms izmeklēt bērnu un sākt jebkuru ārstēšanu, uztura korekciju, noteikti jāseko viņa augšanai un attīstībai 6–12 mēnešus, rādījumus pierakstot dienasgrāmatā. Bērnam jāsastāda piemērots dienas režīms, agrāk vakarā jāiet gulēt (tā augšanas un daži citi hormoni var tikt izdalīti vairāk), racionāli jāizmanto atpūta, vairāk jāsporto, jāspēlē kustīgas spēles, jālēkā, jāpeld, jābrauc ar divriteni. Jāizvairās no pārmērīgas fiziskās un psiholoģiskās slodzes. Obligāti jāizārstē infekcijas avoti (zobu, nieru, plaušu). Uzturam jābūt kalorijām bagātam, ar pietiekamu daudzumu olbaltumvielu, minerālvielu, vitamīnu, aminoskābju. Ieteicams pēc iespējas mazāk ēst saldumus, jo cukurs var kavēt augšanas hormona sekrēciju. Tāpat var lietot vispārējos stiprinošos līdzekļus: vitamīnus, zivju eļļu, kalciju, fosforu, cinku, magniju, pēc vajadzības arī dzelzs preparātus. Painteresējieties, vai pusaudžiem nav kaitīgu ieradumu (smēķēšana, alkoholiskie dzērieni, narkotikas), kas veicina kaulu augšanas zonu slēgšanos, līdz ar to paātrinot augšanas apstāšanos.