Iekļaujoša izglītība attiecas uz visiem skolēniem. Visi skolēni mācās atbilstoši savām spējām un attīstības līmenim, saņem atbilstošu palīdzību mācību satura apguvē un skolā jūtas labi. Plašākā nozīmē iekļaujoša izglītība attiecas uz visu sabiedrību.
Kā labāk iekļaut vispārizglītojošā skolā bērnus ar dažādām vajadzībām, ar ko sākt skolām, kurām vēl tādas pieredzes nav, – Skola2030 izdevums Domāt.Darīt.Zināt uz sarunu aicināja Valsts izglītības satura centra (VISC) Speciālās izglītības nodaļas vadītāju Anitu Falku, speciālisti ar 27 gadu skolas pieredzi. A. Falka skolā ir bijusi logopēde un direktores vietniece. Pēdējos 12 gadus strādājusi Valsts Speciālās izglītības centrā un VISC Speciālās izglītības nodaļā, ko vada kopš pērnās vasaras.
Ko mēs saprotam ar vārdiem “iekļaujoša izglītība”? Kas to raksturo? Uz ko tā attiecas?
Šobrīd iekļaujoša izglītība ir definēta kā process, kurā tiek nodrošinātas visu skolēnu daudzveidīgās vajadzības, palielinot ikviena skolēna līdzdalības iespējas mācību procesā, kultūrā un dažādās kopienās un samazinot iespējas būt izslēgtiem no izglītības ieguves procesa. Tas nozīmē to, ka iekļaujoša izglītība attiecas uz visiem skolēniem. Visi skolēni mācās atbilstoši savām spējām un attīstības līmenim, saņem atbilstošu palīdzību mācību satura apguvē un skolā jūtas labi. Plašākā nozīmē iekļaujoša izglītība attiecas uz visu sabiedrību.
Atbalsta pasākumi MK noteikumos ir noteikti jau no 2008. gada pavasara. Skolēnu ar vidēji smagiem un smagiem garīgās attīstības traucējumiem vai vairākiem smagiem attīstības traucējumiem zināšanas, prasmes un iemaņas atbilstoši katra individuālajam izglītības programmas apguves plānam vērtē no 2006. gada. No 2008. gada individuālos izglītības programmas apguves plānus veidojam un īstenojām aizvien lielākam skaitam skolēnu ar speciālām vajadzībām vispārējās izglītības iestādēs. 2011. gadā tika grozīts Vispārējās izglītības likuma 53. pants, kurš nosaka, ka izglītības iestāde katram vispārējās izglītības programmā uzņemtam skolēnam ar speciālām vajadzībām izstrādā individuālu izglītības programmas apguves plānu. Pa šiem gadiem mēs esam apguvuši jaunu pieredzi un ieguldījuši lielu darbu iekļaujošas izglītības veicināšanā, un rezultāts tam ir arī 2019. gada 19. novembrī pieņemtie MK noteikumi Nr. 556 “Prasības vispārējās izglītības iestādēm, lai to īstenotajās izglītības programmās uzņemtu izglītojamos ar speciālām vajadzībām”. Šo noteikumu pielikumos ir atbalsta pasākumu saraksts un individuālā izglītības programmas apguves plāna paraugs, lai skolām atvieglotu darbu un nodrošinātu atbilstošu palīdzību skolēniem ar dažādām speciālām vajadzībām.
Noteikumu 1. pielikumā ir uzskaitīti atbalsta pasākumi skolēniem ar speciālajām vajadzībām vispārējās izglītības programmas apguvē – skolēniem ar redzes, dzirdes, valodas, fiziskās attīstības, jauktiem attīstības, mācīšanās, garīgās veselības, garīgās attīstības traucējumiem, kā arī ar smagiem garīgās attīstības traucējumiem vai vairākiem smagiem attīstības traucējumiem. Līdzīgi MK noteikumi ir bijuši arī iepriekš, tomēr tik plašs atbalsta pasākumu kopums ir aprakstīts pirmo reizi. VISC tīmekļa vietnē ir pieejami metodiskie ieteikumi iekļaujošas izglītības īstenošanai, atbalsta pasākumu nodrošināšanai, individuālo izglītības programmas apguves plānu izveidei, atbalsta komandas darba organizācijai un vairāki citi. Šos metodiskos ieteikumus savā ikdienas darbā var izmantot skolotāji un atbalsta komandu speciālisti. Jāatzīst, ka tāda daudzveidība, kāda skolēnu vidū ir pašlaik, agrāk nav bijusi. Tagad satopamies ar gadījumiem, par kādiem pirms gadiem 15 pat iedomāties nevarējām. Nesen pie mums uz Valsts pedagoģiski medicīnisko komisiju bija ieradusies ķīniešu ģimene, kurā aug skolēns ar speciālajām vajadzībām. Tātad tagad saskaramies arī ar citu kultūrvidi, mentalitāti, kā arī īpaši sarežģītiem gadījumiem, kuri ir rūpīgi jāizvērtē, lai pieņemtu atbilstošu lēmumu par skolēnu turpmāko izglītību.
Tātad ar iekļaujošu izglītību mēs saprotam plašu bērnu spektru – gan citas ādas krāsas un valodas prasmju līmeņus, gan speciālās vajadzības, kuras noteikusi Valsts pedagoģiski medicīniskā komisija. Tiem pirmajiem daudzveidības gadījumiem skolotājs daudz var izdarīt ikdienā, diferencējot mācības klasē, dažādību uztverot kā normu. Vispārizglītojošajām skolām, atšķirībā no speciālajām skolām, ir divi veidi, kā skolēnus ar speciālām vajadzībām varētu izglītot: veidojot speciālās klases un iekļaujot vispārizglītojošās klasēs. Vai jums ir ieteikumi, kuru ceļu labāk iet, kādi ir apsvērumi vienā un otrā gadījumā?
Es ieteiktu rūpīgi izvērtēt situāciju – kādi atbalsta personāla speciālisti ir pieejami skolā vai pašvaldībā, kāds ir skolēnu ar speciālām vajadzībām skaits, kāda ir šo speciālo vajadzību smaguma pakāpe, kādas ir vecāku vēlmes, kāds ir pašvaldības redzējums. Izvērtējot situāciju un pieejamos resursus, var pieņemt korektu lēmumu par skolēnu ar speciālām vajadzībām turpmāko izglītošanu.
Ko varētu ieteikt skolām, kuras nolēmušas īstenot speciālās izglītības programmas paralēli vispārizglītojošajām?
Iekļaujošas izglītības būtība ir nodrošināt atbilstošas visu skolēnu daudzveidīgās vajadzības, un mūsu mērķis ir palīdzēt visiem tieši tik, cik tas ir vajadzīgs kvalitatīvai mācību satura apguvei. Tas nozīmē, ka ļoti svarīgi skolotājiem ir novērtēt izglītojamo daudzveidību, atbalstīt visus skolēnus, strādāt komandā un nepārtraukti pilnveidoties. Šādus ieteikumus piedāvā arī Eiropas speciālās un iekļaujošās izglītības aģentūras projekts “Iekļaujošu skolotāju profils”. Ko ieteikt skolām? Pats galvenais – ļoti pārdomāti pieņemt lēmumu un izglītoties. Visam skolas kolektīvam vajag rūpīgi sagatavoties, kopīgi izdiskutēt un tad izlemt, jau saprotot, ka būs jāizglītojas arī turpmāk. Nepareizi šādu jautājumu būtu izlemt direktoram vienam pašam, tāpat nevajadzētu spriest šādi: mūsu skolā trūkst skolēnu, ko darīt, varbūt licencēsim kādu speciālās izglītības programmu. Tas nav labākais ceļš.
Svarīga ir visa skolas kolektīva pārliecība par vienotu mērķi. Ja māc šaubas, sak, varbūt darām, varbūt ne, tad labāk būtu vēl vienu gadu kārtīgi sagatavoties un tad darīt ar pārliecību.
Izglītības iestādēm ir jāieplāno laiks regulārai skolotāju profesionālās kompetences pilnveidei. Profesionālās kompetences pilnveides kursus lasa gan augstskolu mācībspēki, gan mūsu nodaļas speciālisti, mācību centri, arī citi kvalificēti un pieredzējuši kolēģi. Skolotāju izglītība un profesionālās kompetences pilnveide ir noteikta 2018. gada 11. septembra MK noteikumos “Noteikumi par pedagogiem nepieciešamo izglītību un profesionālo kvalifikāciju un pedagogu profesionālās kompetences pilnveides kārtību”. Iesaku skolotājiem arī aizbraukt uz kādu skolu, kur jau ilgāku laiku strādā ar šādiem skolēniem, iepazīt viņu pieredzi. Vai mēs tā varētu, ja mēs tā nevaram, tad ko mēs varam piedāvāt? Tāds būtu pārdomāts ceļš līdz speciālās izglītības programmas licencēšanai izglītības iestādē.
Gribu vēlreiz uzsvērt, ka iekļaujoša izglītība attiecas pilnīgi uz visiem skolēniem skolā, nevis tikai uz tiem astoņiem vai desmit, kurus vēlamies iekļaut. Kā citi skolēni uz to reaģēs? Vai viņi būs gatavi palīdzēt vājākajam, citādajam, arī tad, ja tas ir skolēns ratiņkrēslā? Tātad iepriekš jāizrunājas ar visiem skolēniem un visiem vecākiem. Cik mēs esam gatavi pieņemt atšķirīgo? Tas ir milzu darbs un prasa laiku! Tam vajag vairākas sarunas ar vecākiem, arī vecākiem kopā ar bērniem. Jā, skolēnam ar invaliditāti visdrīzāk līdzās būs asistents, bet runa ir par pārējo skolēnu attieksmi, arī par viņu labsajūtu. Jāpiebilst, ka visi skolēni nav iekļaujami, un tas arī nav mūsu mērķis. Vienmēr būs skolēni ar ļoti smagiem, kompleksiem traucējumiem vai ļoti specifiskiem traucējumiem, kuriem vislabāko atbalstu mācību satura apguvē var sniegt speciālās skolas. Šīs skolas turpina darbu un pastāvēs arī nākotnē.
Iekļaujoša izglītība attiecas uz visiem skolēniem. Visi skolēni mācās atbilstoši savām spējām un attīstības līmenim, saņem atbilstošu palīdzību mācību satura apguvē un skolā jūtas labi. Plašākā nozīmē iekļaujoša izglītība attiecas uz visu sabiedrību.
