Acs anatomija

Tai ir konusveida forma un to veido septiņi savstarpēji saistīti kauli (1. attēls). Orbītas tilpums ir aptuveni 30 cm². Tās priekšējā atvere pieaugušam cilvēkam ir aptuveni 45 mm plata, 35 mm augsta un 40–45 mm dziļa. Orbītas ārējā (laterālā) siena ir visizturīgākā.

Attēls

1. attēls. Acs orbīta.

Orbītas dobumā starp acs ābolu un kaulu atrodas acs grozītājmuskuļi, asinsvadi, nervi un taukaudi. Orbītas dziļumā jeb galotnē ir divas speciālas atveres, pa kurām uz galvas smadzenēm iet nozīmīgas struktūras – asinsvadi un nervi. Pa atveri, kas atrodas vairāk uz deguna pusi, iet galvenais acs nervs un artērija, kas nodrošina acs saikni ar centrālo nervu sistēmu (intervē) un apasiņo tīkleni.

No orbītas dziļākās vietas sākas seši acs grozītājmuskuļi (2. attēls) – četri taisnie, kas ļauj mums aci kustināt uz sāniem, uz augšu, uz leju, un divi slīpie, kas ļauj veikt rotējošas kustības. Visu acs ārējo muskuļu kopīga darbība nodrošina plūstošas, vienmērīgas acu kustības, bet abu acu kopīgu, simetrisku sadarbību nodrošina centrālā nervu sistēma – smadzenes, inervējot abu acu grozītājmuskuļus vienlaicīgi.

Attēls

2. attēls. Acs grozītājmuskuļi.

Galvaskausā ap orbītām izvietoti periorbitāli sīnusi (3. attēls) – ar gaisu pildīti dobumi, kas nodrošina balss skaņu, izlīdzina gaisa spiedienu galvaskausā un padara to svarā vieglāku. Nereti šajos dobumos attīstās infekcija, kura traumas vai citos gadījumos var nokļūt arī orbītā, izraisot iekaisumu.

Attēls

3. attēls. Periorbitālie sīnusi.

Acs ābolu sedz plaksti – kustīgais augšējais un nekustīgais apakšējais. Plakstiem aizveroties, uz acs virsmas tiek izkliedēta asaru plēvīte, kas nodrošina pastāvīgu acs virsmas mitrināšanu, līdz ar to arī aizsardzību pret nelabvēlīgo ārējās vides iedarbību, pasargā acs ābolu no infekcijām un nodrošina attēla dzidrību. Augšējam plakstam esot atvilktā stāvoklī, paveras acs sprauga, kurā redzams acs ābols ar tā centrālajām struktūrām (4. attēls). Normāli attālums no apakšējā līdz augšējā plaksta malai ir 8–11 mm un attālums no ārējā kaktiņa līdz iekšējam ir 27–30 mm (5. attēls). Plakstu malās aug skropstas, bet dziļāk plakstos atrodas dziedzerīši, kas izdala asaru plēvītes sastāvdaļas. Galvenais asaru dziedzeris, kas izdala asaru plēvītes ūdeņaino daļu, apslēpts zem augšējā plaksta ārējā sāna daļā.

Attēls

4. attēls. Ārējās acs struktūras.

Attēls

5. attēls. Ārējās acs struktūras, normālie izmēri.

Pats acs ābols ir pagarināta sfēriska lodīte, kurā ir dažādas struktūras (6. attēls). Attālums no acs ābola priekšējās līdz mugurējai daļai ir 23–25 mm. Acs ābola struktūru notur stiklveida ķermenis, kas ir caurspīdīga želejveida masa, un tās tilpums ir 5–6 ml. Acs iekšienē, tuvāk priekšējai daļai, cirkulē acs šķidrums, kas ir vairāk ūdeņains. Kopējais acs ābola tilpums ir 6,5–7 ml.

Attēls

6. attēls. Acs ābola struktūras.

Acs sastāv no trīs apvalkiem – ārējais ir blīvu saistaudu slānis, kuru sauc par sklēru. Šis slānis ir viscietākais un veic arī aizsargājošu funkciju, apņemot acs ābolu tā mugurpusē un sānu daļā. Acs priekšējā daļā šo slāni nomaina pilnībā caurspīdīgs saistaudu slānis – radzene, kas nodrošina gan redzamā attēla dzidrību, gan veic optiskās funkcijas. Normāls radzenes diametrs ir 12 mm horizontāli un 11 mm vertikāli. Vidējais acs ābola slānis ir asinsvadu slānis, kas sastāv no artērijām un vēnām, nodrošinot acs audu apgādi ar skābekli un uzturvielām. Iekšējais acs ābola slānis ir tīklene, kura sastāv no vairāk nekā desmit slāņiem, un viens no tiem ir fotoreceptoru slānis, ar kura palīdzību mēs uztveram attēlu – formas, krāsas, izmēru, lokalizāciju.

Acs priekšējās daļas, kas atrodas starp augšējo un apakšējo plakstu, ir redzamā baltā daļa – sklēra, virs tās ir plāns gļotādas slānis – konjunktīva, kurā nereti redzami arī sīki asinsvadi, kas iekaisuma gadījumā izteikti paplašinās un rada tā saukto “sarkano aci”. Pašā acs centrā atrodas melns punktiņš, kuru dēvē par zīlīti – tas ir tukšums, caur kuru, izmantojot spraugas lampu un papildu lēcas, iespējams apskatīt acs struktūras – tīkleni, redzes nervu, asinsvadus – no iekšienes. Šis tukšums acs centrā arī nepieciešams, lai brīdī, kad mēs fokusējam skatienu no tāluma uz tuvumu vai otrādi, muskuļi varavīksnenē varētu brīvi strādāt, mainot zīlītes lielumu. Skatoties tālumā, zīlīte kļūst platāka, bet tuvumā – sašaurinās. Līdzīgi arī tumsā tā kļūst platāka, bet gaismā – šaurāka. Cirkulāri ap zīlīti ir acs krāsainā daļa, kas mums katram piedod raksturīgo acu krāsu, un to sauc par varavīksneni. Atkarībā no tā, cik daudz pigmenta tajā ir, veidojas katram individuālā acu krāsa – jo vairāk pigmenta, jo tumšāka varavīksnene. Cilvēkiem, kuriem pigmenta varavīksnenē ir pavisam maz vai praktiski nav, ir zilas acis, jo zilo nokrāsu piešķir asinsvadu tīklojums varavīksnenē.