Vakcinācija

Infekcijas slimību specifiskā profilakse jeb vakcinācija, tautā saukta par “potēšanu”, ir droša metode, kas radīta, lai pasargātu pieaugušos un bērnus, jo īpaši zīdaiņus, no saslimšanas ar dzīvībai un veselībai bīstamām infekcijas slimībām, ko ierosina dažādi mikrobi – vīrusi, baktērijas, parazīti.

Veselības profilaksē vakcinācijai ir būtiska, efektīva un droša loma. Tās ietekme uz cilvēku veselību ir nenovērtējama – izņemot tīru ūdeni, nekam citam, pat antibiotikām, nav bijis tik liels iespaids uz cilvēku mirstības un saslimstības mazināšanu, kā arī populācijas izaugsmi.

Mūsdienās vakcīnas spēj gandrīz pilnībā pasargāt no saslimšanas ar konkrētām infekcijām. Piemēram, radot noturīgu imunitāti un ievērojot balstvakcinācijas shēmas, līdz šim izdevies pilnībā likvidēt īstās bakas, jūtami ierobežot un dažviet pat pilnībā likvidēt difteriju, poliomielītu, stingumkrampjus un iedzimtās masaliņas.

Imunizācijas rezultātā saslimstība ar vakcīnregulējamām slimībām Latvijā samazinājusies vairāk nekā 250 reizes jeb par 99,6 %. Katru gadu tiek novērsti vairāk nekā 30 000 jaunu saslimšanas gadījumu un vairāk nekā 100 nāves gadījumi.

Attēls

Saslimt ar infekcijas slimību var ikviens. No piedzimšanas brīža bērnam visapkārt ir desmitiem tūkstoši dažādu mikrobu. Daļa no tiem, nonākuši organismā, var būt ārkārtīgi bīstami un pat nāvējoši. Zīdaiņu un bērnu (līdz divu gadu vecumam) imūnsistēma vēl nav nobriedusi, tādēļ jo sevišķi būtiska ir vakcinācija, kas droši un efektīvi pasargā mazuli no infekcijām. Visbiežāk jaundzimušie un zīdaiņi inficējas no tuvākajiem radiniekiem. Tādēļ, lai mazulis būtu aizsargāts, būtiska ir arī savlaicīga ģimenes locekļu vakcinācija. Infekcijas slimības ir viens no nopietnākajiem draudiem bērna veselībai, jo tās viegli izplatās sabiedrībā – pat ieelpotais gaiss var saturēt slimību izraisošas baktērijas un vīrusus.  

Bērni līdz 2 gadu vecumam ir sevišķi uzņēmīgi pret infekcijas slimībām, jo viņu imūnsistēma vēl nav pilnīgi attīstījusies. Jaundzimušajam no mātes iegūtās antivielas nodrošina tikai daļēju imunitāti pret daudzām infekcijām. Šīs antivielas saglabājas bērna organismā pirmajos dzīves mēnešos, tad pamazām izzūd. No mammas pasīvā ceļā iegūto antivielu daudzums diemžēl nav pietiekams, lai inficēšanās gadījumā, mikroorganismu neitralizētu un slimība neattīstītos. Tādēļ ir svarīgi vakcinēties jau pirmo dzīves mēnešu laikā, tiklīdz bērna organisms jau pats spēj veidot antivielas. Pilnvērtīga imunitāte veidojas precīzi ievērojot vakcinācijas kalendārā noteiktos intervālus. Tomēr jāņem vērā, ka atsevišķos gadījumos šie intervāli var tikt pagarināti, un retākos gadījumos, pēc īpašām indikācijām, arī saīsināti.

Neskatoties uz plašo vakcinācijas aptveri, ik gadu mediķi saskaras ar vakcīnnovēršamu infekciju gadījumiem. Tās ir sekas vakcinācijas efektivitātes un tās nepieciešamības apšaubīšanai, sabiedrībā cirkulējošajiem mītiem un dezinformācijai par vakcināciju un tam sekojošajam kolektīvās imunitātes zudumam.

Terminu skaidrojumi

Slimības, ko iespējams novērst ar vakcinācijas palīdzību ir vakcīnregulējamu infekciju (VRI) jeb vakcīnnovēršamu infekciju slimības. Vakcinācijas galvenais mērķis ir novērst mirstību, smagas saslimšanas un hospitalizāciju no šīm konkrētām vakcīnnovēršamām infekciju slimībām, novērst veselības apdraudējumu, kas saistīts ar šo slimību potenciālajām sekām, kā arī nepieļaut infekciju izplatīšanos sabiedrībā, tādējādi samazinot sabiedrības veselības apdraudējumu.

Vakcīna – bioloģiskais preparāts, kas uzlabo imunitāti jeb aizsardzību pret konkrētu slimību.   Papildus konkrētam antigēnam pret kuru infekcijas slimību vakcīna ir radīta, tā satur arī citus komponentus (palīgvielas), un katram komponentam ir sava nozīme, Vakcīna ir speciālu vielu salikums jeb zāles, kas profilaktiski tiek ievadītas cilvēka organismā ar mērķi izraisīt imunitāti pret noteiktām slimībām.

Vakcinācija – mākslīga specifiskas imūnās atbildes radīšana, ievadot vakcīnu ar mērķi radīt neuzņēmību pret konkrētām infekcijas slimībām. Vakcinācija gan pēc medicīniskās literatūras, gan pēc termina skaidrojuma normatīvajos aktos nozīmē vienu un to pašu, proti, tas ir viens no imunizācijas veidiem jeb profilaktisks pasākums, kura mērķis ir nodrošināt organisma imunitāti jeb neuzņēmību pret kādu no VRI slimībām.

Imunizācija – daļa no veselības aizsardzības pasākumiem – imunizācija ir valsts epidēmiskās drošības sistēmas neatņemama sastāvdaļa. Tā atzīta par sabiedrības veselības prioritāti, jo ir orientēta uz infekcijas slimību negatīvās ietekmes mazināšanu gan uz indivīdu (it īpaši bērnu), gan uz sabiedrības veselību kopumā. Imunizācija ir nedaudz plašāks jēdziens par vakcināciju, jo imunizācijai var izmantot gan vakcīnas (organisms veido antivielas kā atbildi uz vakcīnu), gan imūnglobulīnus (ievada jau gatavas antivielas)

Imunitāte – organisma spēja savlaicīgi pamanīt un likvidēt "svešos" elementus, kas nonākuši organismā. Šī spēja nodrošina aizsardzību pret infekcijas slimībām, jo imūnsistēma lielāko daļu mikrobu identificē kā svešus.

Vakcīnu farmakovigilance – zinātne un darbības, kas saistītas ar NNPV un citu ar vakcināciju vai imunizāciju saistītu problēmu, blakusparādību atklāšanu, izvērtēšanu, izprašanu un ziņošanu, kā arī vakcīnas vai imunizācijas nevēlamas ietekmes novēršanai.

Nevēlami notikumi pēc vakcinācijas (NNPV) – jebkura nevēlama medicīniska parādība, kas seko imunizācijai un kurai ne vienmēr ir cēloņsakarība ar vakcīnas lietošanu. Nevēlamais notikums var būt jebkura nelabvēlīga vai neparedzēta parādība, patoloģisks laboratorisks atradums, simptoms vai slimība.

Pēcekspozīcijas profilakse ietver imunizāciju (vakcinācija un imūnglobulīna ievade) vai tikai vakcināciju, kas tiek veikta noteiktu stundu vai dienu laikā pēc saskares ar konkrētās infekcijas slimnieku vai infekcijas izraisītāju. Tā var būt efektīva, lai novērstu vai mazinātu konkrētās infekcijas attīstīšanos, ja zināms, ka vakcīnas radītā aizsardzība izveidojas ātrāk nekā norit dabīgās infekcijas inkubācijas laiks.