Dermatoloģija
Dermatoloģija ir medicīnas nozare, kas pēta ādas uzbūvi un funkcijas, ārējās vides ietekmi uz ādu, kā arī ādas pārmaiņas, kas rodas ādas slimību un dažu iekšējo orgānu slimību gadījumos.
Seborejisks dermatīts ir bieži sastopama hroniska ādas slimība.
Slimības norise pieaugušiem un pusaudžiem atšķiras no seborejas izpausmēm jaundzimušajiem. Lai arī tā nav dzīvību apdraudoša vai lipīga un komplikācijas ir reti sastopamas, tomēr tā ievērojami ietekmē pacienta dzīves kvalitāti un emocionālo labsajūtu.
Parasti pirmie simptomi parādās pubertātes laikā. Seborejiskais dermatīts tipiskos gadījumos skar seju (rievas ap degunu, apkārt mutei, pieri, uzacis, pieres daļu starp acīm), apvidu aiz ausīm un auss ārējo eju, kā arī galvas mataino daļu, bet var būt arī uz citām ķermeņa daļām – uz krūtīm, uz muguras starp lāpstiņām, citās ādas krokās.
Slimībai raksturīgi sārti ādas laukumi, kurus klāj baltas vai dzeltenīgas taukainas zvīņas. Reizēm mēdz būt nieze. Vairākumā gadījumu seborejiskais dermatīts izpaužas kā sīka ādas lobīšanās galvas matainajā daļā (blaugznas) vai neliels apsārtums deguna un mutes kroku apvidū, iespējams, ar nelielu dedzinošu sajūtu. Dermatīta paasinājumi mijas ar remisijas periodiem.
Uzskata, ka uzliesmojumu aktivitāte ir saistīta ar dažādiem faktoriem:
Līdz šīm brīdim notiek diskusijas par to, kas īsti ierosina iekaisuma attīstību. Rauga sēnīti Malessezia uzskata par galveno seborejiskā dermatīta izraisītājfaktoru, kas kombinācijā ar imunoloģiskiem traucējumiem, pastiprinātu tauku dziedzeru aktivitāti un paša cilvēka uzņēmību ir ādas iekaisuma pamatā. Sēnīti var uzskatīt gan par slimības ierosinātāju, gan veicinātāju. Tā sastopama arī normālā ādas mikroflorā, taču izplatās, vājinoties imunitātei, kad organisms kļūst uzņēmīgāks pret tās iedarbību. Sēnīte mēdz izplatīties vietās, kur ir daudz tauku dziedzeru. Retāk seborejiskais dermatīts veidojas personām ar sausu ādu. Pusaudžu vecumā tauku dziedzeri strādā īpaši aktīvi, jo pubertātes vecumā organismā sāk funkcionēt dzimumdziedzeri un izdala dzimumhormonus, kas savukārt stimulē tauku dziedzeru attīstību. Tāpat kā zīdaiņu dermatīta gadījumā, arī pusaudžiem sēnīte uz ādas spēj pārvērst triglicerīdus (tauku dziedzeru sekrēta sastāvdaļa) brīvajās taukskābēs, kas savukārt kairina ādu. Uz iekaisumu organisms reaģē ar pārlieku ātru epidermas šūnu atjaunošanu un lobīšanos.
Ļoti reti seborejiskais dermatīts pāriet bez ārstēšanas. Slimībai ir tendence progresēt. Ārstēšanas pamatā ir iekšējo orgānu darbības traucējumu izvērtēšana un atrasto problēmu novēršana. Diētā vēlams ierobežot cietos taukus, vārāmo sāli, ogļhidrātus. Jānoregulē kuņģa un zarnu trakta darbība. Labus panākumus dod saules, gaisa un jūras peldes, fiziskās aktivitātes. Ar lokāliem ādas kopšanas līdzekļiem jāsamazina ādas taukainība. Ādu nedrīkst pārsausināt, jo arī tas var pastiprināt tauku dziedzeru darbību.
Dermatoloģija ir medicīnas nozare, kas pēta ādas uzbūvi un funkcijas, ārējās vides ietekmi uz ādu, kā arī ādas pārmaiņas, kas rodas ādas slimību un dažu iekšējo orgānu slimību gadījumos.