Kas ir uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroms (UDHS)

UDHS raksturo trīs kritēriji - paaugstināta aktivitāte, neuzmanība, impulsivitāte.

UDHS cēloņi vēl nav zināmi, tomēr pārsvarā tos saista ar ģenētiskiem faktoriem. Tāpat liela loma ir apkārtējiem faktoriem, piemēram, priekšlaicīgas dzemdības, galvas traumas zīdaiņa un bērna vecumā, atkarību izraisošo vielu lietošana grūtniecības laikā u.tml. UDHS simptomus bērnībā var pastiprināt psihosociālie faktori, piemērām, konfliktējoša ģimenes vide, pārmērīga ekrānierīču (TV, telefons, planšetdators utt.) lietošana kopš agrīna vecuma. UDHS tiek diagnosticēts 1 no 10 bērniem un tas ir divreiz biežāk puišiem nekā meitenēm.

Kas nav UDHS?

• UDHS nav slimība – tas ir neiroloģiskā rakstura psihiatrisks traucējums, kas saistīts ar to, ka bērna smadzenes attīstās un darbojas citādāk.
• UDHS nav uzvedības traucējums, kaut arī tas var būt saistīts ar izaicinošu uzvedību.
• UDHS nav pārejošs traucējums. Pētījumi rāda, ka tas var pāriet vien 30 % gadījumu, taču pārsvarā simptomi mazinās, bet nepāriet. Ar terapijas un vecāku palīdzību bērns spēj iemācīties lietas, kas turpmāk var atvieglot bērna iekļaušanos sociālā vidē.
• UDHS nav mācīšanas traucējums, kaut arī UDHS simptomi var radīt grūtības mācību procesā.
• UDHS nav motivācijas trūkums. Bieži bērns spēj noturēt uzmanību un koncentrēties tēmās, kas saistās ar viņu interesēm.
• Bērns ar UDHS nav izlaists un neaudzināts. Kaut arī daži no audzināšanas paņēmieniem, terapijas var palīdzēt bērnam apgūt piemērotus uzvedības modeļus, pamatā viņam ir fizioloģiska rakstura grūtības.
• UDHS nav apdāvinātība, tomēr dažiem bērniem var būt izteikti talanti noteiktajās jomās.

Kas notiek, ja palīdzība netiek meklēta laikus?

Pētījumi rāda, ka, ja laikus nesniedz palīdzību bērniem ar UDHS, paaugstinās risks, ka bērns būs nesekmīgs mācībās, parādīsies uzvedības traucējumi. Bērni ar UDHS biežāk gūst traumas un savainojumus. Viņiem var būt grūtības komunicēt ar vienaudžiem. Vēlākos gados paaugstinās atkarību izraisošo vielu lietošanas risks, turpinās riskanta un nepārdomāta uzvedība. Pusaudžu gados papildus UDHS bērns var saskarties arī ar citiem emocionāliem traucējumiem - trauksmi un depresiju.

UDHS ir tikai daļa no bērna, tas nav tas, kas bērns ir. UDHS ≠ bērns!

Kad un kā runāt ar bērnu par UDHS

Kad runāt par bērnam piešķirto diagnozi – tas būs jāizlemj vecākiem, jo tieši vecāki savu bērnu zina vislabāk. Tomēr pienāk brīdis, kad bērns sāk ievērot, ka atšķiras no vienaudžiem - viņš biežāk nekā pārējie nokūst nepatikšanās, tādēļ viņš var sākt domāt, ka ar viņu kaut kas nav kārtībā. Var samazināties pašvērtējums, paaugstināties trauksme utml. Ar bērnu ir vērts parunāt par to, kas ar viņu notiek un kāpēc viņš bieži vien nespēj kontrolēt savu rīcību.

Ieteikumi sarunai par diagnozi

1. Pārrunām par to, kas notiek ar bērnu, jānotiek mierīgos, mīlošos apstākļos.
2. Sāciet sarunu pozitīvā veidā. Pastāstiet, ka nav divu vienādu cilvēku un ikviena smadzenes un nervu sistēma strādā atšķirīgi - tas nav ne labi, ne slikti, tā vienkārši ir. Pastāstiet, ka tas, ko bērns piedzīvo, ir normāli un arī citi bērni un pieaugušie, kuriem ir UDHS, saskaras ar līdzīgiem izaicinājumiem.
3. Pirms izglītojat bērnu par viņa stāvokli, ir svarīgi apzināties, kā vecāki paši par to jūtas. Ja vecākiem ir grūti pieņemt bērna diagnozi, diez vai bērns var neticēt vecāku apgalvojumiem, ka bērna pieredze ir normāla. Ja ir grūti pieņemt un saprast bērna stāvokli, ir vērts vērsties pie speciālista (psihologa, psihoterapeita), kurš sākotnēji palīdzētu vecākiem un veicinātu izpratni.
4. Sagatavojieties sarunai iepriekš. Laicīgi padomājiet par jautājumiem, ko var uzdot bērns, bet neuztraucaties, ja sarunas laikā bērns jums pajautā ko tādu, ko jums grūti pastāstīt. Jūs varat kopīgi meklēt atbildes internetā vai arī godīgi pateikt, ka nezināt, taču pacentīsieties noskaidrot.
5. Sakiet taisnību bērnam saprotamā valodā, izmantojot īsus un strukturētus teikumus. Izvairieties no plašu medicīnisko terminu lietošanas. Bieži vien tie bērnam neko neizteiks, viņš ātrāk kļūs garlaikots un nespēs uztvert teikto.
6. Atgādiniet bērnam, ka viņš nav vienīgais, kurš saskaras ar šādiem traucējumiem. Pasaulē ir Jūs varat laicīgi internetā sameklēt pasaulē pazīstamus cilvēkus, kuriem bija vai ir UDHS. Tāpat jūs to varat darīt kopā ar bērnu.

Ko darīt, ja bērnam ir UDHS?

• Sadarbojieties ar speciālistiem, kuri piedalās bērna aprūpē (audzinātāji, auklītes, u.c.). Pastāstiet viņiem par bērna īpatnībām un metodēm, kas vislabāk strādā, lai mazinātu izaicinošas uzvedības izpausmes.
• Bērniem ar UDHS ir svarīgi noteikt skaidras un īsas robežas (ko drīkst, ko nedrīkst darīt). Konsekventi ievērojiet izvirzītos noteikumus.
• Izveidojiet bērnam skaidru, paredzamu dienas režīmu. Var būt palīdzoši veidot to vizuālā veidā (plakāts, kalendārs, u.c.).
• Pielāgojiet vidi bērna vajadzībām, spējām un prasmēm. Uz mācību galda nav jābūt liekiem priekšmetiem, kas nav saistīti ar mācībām, jo tie visdrīzāk novērsīs bērna uzmanību. Mēģiniet telpas, kurās bērns visbiežāk atrodas, iekārtot askētiski (piemēram, bērna istabai labāk izvēlēties vienkrāsainas tapetes, nevis tādas, kur būs daudz spilgtu, krāsainu, smalku zīmējumu).
• Iesaistiet bērnu sporta aktivitātēs un pulciņos. Bērnam var būt noderīgi izlādēt savu enerģiju sociāli pieņemamā veidā, piemērām, peldot, apmeklējot džudo nodarbības u.c..
• Samaziniet ekrānierīču lietošanas laiku. Skatoties multenes vai spēlējot spēlītes, smadzeņu darbība tiek pastiprināti aktivizēta. Tas var samazināt bērna koncentrēšanas spējas, paaugstināt trauksmi, agresivitāti. Speciālisti iesaka, līdz trīs gadu vecumam bērnam vispār nepavadīt laiku pie viedierīcēm; 3-5 gadu vecumā ekrānos pavadītajam laikam nevajadzētu pārsniegt 30 minūtes dienā; 5-8 gadu vecumā – vienu stundu dienā; 8-10 gadu vecumā – 1,5 stundu dienā.
• Māciet bērnam veidus, kā nomierināt sevi un mazināt trauksmi. Piemērām, apzinātības tehnikas, meditāciju, jogu, elpošanas vingrinājumus u.c.
• Uzmanības koncentrēšanas palielināšanai var būt palīdzoši spēlēt dažādas uzmanību veicinošās spēles. Galda spēļu un rotaļlietu veikalos ir pieejamas dažāda veida spēles (piemēram, “Jenga” tornis).
• Māciet bērnu izprast savu uzvedību, veidojot sociālos stāstus, spēlējot dažādas sociālās spēles (piemēram, “Dusmu kontroles spēli”).