Dehidratācijas jeb atūdeņošanās pazīmju novērtēšana

1) Ārsts nomazgās rokas un nepieciešamības gadījumā uzvilks personīgos aizsardzības līdzekļus – cimdus, masku, priekšautu.

2) Ārsts pārliecināsies par pacienta vārdu un uzvārdu, iepazīstinās ar sevi un paskaidros pacientam un viņa vecākam, ko darīs.

3) Ārsts jautās par bērna saslimšanu un slimības simptomiem un uzdos jautājumus par iespējamiem šķidruma zuduma avotiem – augstu temperatūru (augstāku par 38°C) un intervāliem starp tās pacēlumiem, lielu svīšanu, vemšanu un tās biežumu, šķidru vēdera izeju un tās biežumu, sliktu dūšu, samazinātu apetīti, samazinātu šķidruma uzņemšanu un to, cik daudz bērns padzēries pēdējās dienas laikā. Bieži augsti temperatūras pacēlumi, bieža vemšana, bieža un liela apjoma vēdera izeja, atteikšanās dzert ir visizplatītākie iemesli nozīmīgam šķidruma zudumam bērnam.

4) Ārsts jautās par bērna svaru un to, vai bērns nav zaudējis svaru saslimšanas laikā. Svara zudums vemšanas un diarejas gadījumā var būt saistāms ar atūdeņošanos.

5) Ārsts vērtēs bērna izskatu un aktivitātes līmeni. Aktīvam, omulīgam, smaidīgam bērnam, kas labprāt spēlējas, visbiežāk nenovēro vai arī novēro vieglu atūdeņošanos. Ja bērns ir uzbudināts, raudulīgs, izslāpis vai, tieši otrādi, miegains, apātisks, tas var liecināt par nozīmīgu šķidruma zudumu.

6) Zīdainim tiks pārbaudīts lielais avotiņš, tā izmērs un līmenis attiecībā pret galvaskausa kaula līmeni – ja avotiņš ir iegrimis, tas var liecināt par nozīmīgu atūdeņošanos.

7) Ārsts vērtēs bērna ādas krāsu; veselam bērnam āda ir sārta, bez bāluma, bez zilganas nokrāsas. Bērniņam ar lielu atūdeņošanos acis var izskatīties iekritušas. Vēsas plaukstas un pēdas kopā ar citām atūdeņošanās pazīmēm var liecināt par smagu šķidruma zudumu.

8) Ārsts pievērsīs uzmanību bērna gļotādām – sausas, sasprēgājušas lūpas, sausa aplikta mēle, sausas acu gļotādas, nespēja raudāt ar asarām saistāma ar atūdeņošanos. Savukārt valgas lūpas, valga tīra mēlīte, labs siekalu daudzums liecina par labu hidrāciju.

9) Tiks pārbaudīts rekapilarizācijas laiks jeb ādas sārtuma atjaunošanās pēc apmērām piecu sekunžu viegla spiediena; zīdainim to pārbauda uz pēdiņas vai nadziņa, lielākam bērnam parasti uz pirkstiem, bet, ja sārtuma atjaunošanās laiks ir pagarināts, tad arī uz krūškurvja. Normāli ādas sārtums pēc ādas laukuma paspiešanas atjaunojas mazāk nekā divu sekunžu laikā. Pagarināts rekapilarizācijas laiks var nozīmēt sliktāku asinsapgādi, kas var būt saistīta ar šķidruma nepietiekamību organismā. Rekapilarizācijas laiks var būt nedaudz garāks, ja bērnam ir nosalušas rociņas, bet tas normalizējas, tiklīdz plaukstas sasilst.

10) Tiks vērtēts ādas turgors – ādas krociņas nolaišanās ātrums pēc tās savilkšanas; lielākam bērnam to pārbauda uz plaukstas, bet mazākam – uz vēderiņa. Normāli ādas krociņa pēc savilkšanas izlīdzinās ātri; ja tas notiek lēnāk, tad saistāms ar lielāku atūdeņošanos.

11) Ārsts izklausīs (auskultēs) pacienta sirdsdarbību, taustīs pulsu. Paātrināta sirdsdarbība, ātrs, sliktāk sataustāms pulss var būt smagas atūdeņošanas pazīmes. Temperatūras paaugstināšanās laikā mēdz būt ātrāka sirdsdarbība, kas normalizējas pēc prettemperatūras zāļu došanas un temperatūras normalizēšanās. Ārsts vai māsiņa var mērīt asinsspiedienu ar speciālu manšeti – pazemināts asinsspiediens ir smagas dehidratācijas simptoms.

12) Ārsts vērtēs pacienta elpošanu, izklausīs plaušas. Paātrināta, dziļa elpošana var būt saistīta ar šķidruma zudumu.

13) Ārsts jautās par pēdējo urināciju un to, vai urinācija nav retāka un mazāka apjoma nekā parasti, var jautāt arī par urīna krāsu. Ja urinācija ir retāka un mazāka apjoma, urīns ir tumšāks un koncentrētāks, tas saistās ar vidēju līdz izteiktu atūdeņošanos. Savukārt pārmērīga urinācija var būt šķidruma zuduma iemesls, piemēram, cukura diabēta pacientiem.

14) Ārsts var nozīmēt mērīt urīna apjomu (svērt pamperus vai urinēt mērtrauciņā), atzīmēt šķidruma apjomu, ko bērns ir izdzēris. Ārsts skaitīs kopā uzņemtā šķidruma (caur muti un vēnā, ja bērns to saņēmis) un izdalītā šķidruma (urīns un zudumi ar vemšanu un diareju) apjomu un vērtēs, vai bērnam ir labs šķidruma balanss. Normāli uzņemtajam un izdalītajam šķidrumam jābūt apmērām vienādam.

15) Atkarībā no šķidruma trūkuma pakāpes ārsts var nozīmēt bērna dzirdīšanu jeb orālo rehidratāciju ar ūdeni un speciālu rehidratācijas šķīdumu, kas satur ūdeni, sāļus un glikozi, var nozīmēt zondes ievietošanu caur degunu kuņģī (nazogastrālā zonde) un šķidruma ievadi caur to, vai speciālu ūdens, sāļu un nepieciešamības gadījumā arī glikozes šķīduma ievadi vēnā.

16) Ārsts var nozīmēt arī papildu analīzes un izmeklējumus, paskaidrojot to nepieciešamību un vēlāk rezultātus, kā arī citas zāles, piemēram, pretvemšanas medikamentus vai pretdrudža līdzekļus.

17) Bērna stāvoklis, šķidruma balanss, šķidruma trūkums un citas pazīmes tiks izvērtēti dinamikā, lai izvēlētos atbilstošu ārstēšanas taktiku.