Iemācīties smaidīt un atpazīt smaidu citos: sociālā rehabilitētāja darbs ar bērniem ar autiskā spektra traucējumiem

“Vecākiem ir grūti pieņemt to, ka bērns ar AST nekad nebūs neirotipisks. Tomēr nevajag viņu pārtaisīt, lai būtu kā pēc šablona - ir jāmāca viņam tās prasmes, kas palīdzētu uzlabot viņa dzīves kvalitāti,” stāsta sociālā rehabilitētāja, centra “Solis augšup” līdzdibinātāja un sociālo prasmju treniņa grupu koordinatore Diāna Mekša.

Sociālā rehabilitētāja izglītību Latvijā iespējams iegūt Latvijas Universitātes P. Stradiņa medicīnas koledžā un Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijā. Profesija, kā jau tas ietverts nosaukumā, nav tik daudz saistīta ar medicīnu, kā ar sociālo darbu. “Sociālais rehabilitētājs darbā izvērtē klienta sociālās spējas un prasmes, nosaka šķēršļus, kas traucē viņam iekļauties sabiedrībā, palīdz apgūt, pilnveidot un uzturēt sociālās prasmes, veicina patstāvību, piedalās sociālās rehabilitācijas plānu izstrādē un īstenošanā cilvēkiem, kuru iekļaušanās sabiedrībā dažādu sociālu, garīgu vai fizisku traucējumu dēļ ir apgrūtināta. Speciālisti māca bērniem dažādas nepieciešamās sociālās prasmes, kas citiem bieži šķiet pašsaprotamas,” skaidro sociālā rehabilitētāja Mekša. Viņa norāda, ka sociālais rehabilitētājs var vadīt gan grupu, gan individuālās nodarbības. “Sociālo prasmju treniņa grupas - tas ir komandas darbs. Kopā ar uzvedības analītiķi jeb ABA speciālistu, citreiz komandā tiek iesaistīts arī ergoterapeits, speciālais pedagogs," skaidro Mekša. ABA speciālists izvērtē bērna sociālās prasmes, nosaka sociālās rehabilitācijas mērķus un uzdevumus, kādas sociālās prasmes veicinās grupā, tad kopā ar sociāliem rehabilitētājiem izstrādā programmu, kas tiek pielāgota bērna un grupas vajadzībām. “Darbs notiek grupās un treniņi notiek dažādi – caur speciāli veidotiem uzdevumiem un izmantojot dažādas metodes, tostarp pat gatavojot ēst,” skaidro Mekša. Grupu nodarbību laikā sociālie rehabilitētāji vada tādas aktivitātes kā produktīvās nodarbības, kas tiek īstenotas saskaņā ar bērna individuālo sociālās rehabilitācijas plānu, lai attīstītu un nostiprinātu nepieciešamās iemaņas, pašaprūpes prasmes un patstāvību; radošo aktivitāšu nodarbības, kuru mērķis ir mācīties strādāt grupā, palīdzēt un lūgt palīdzību, prezentēt savu veikumu, organizēt savu darba vietu un veikt līdzīgus darbus. Sociālais rehabilitētājs izmanto dažādas metodes, piemēram ļoti efektīvs ir videomodelings, arī sociālo stāstu un lomu spēļu metodes, kas veicina komunikāciju un palīdz bērnam izprast situāciju un uzvedības normas konkrētās vietās. Parasti tiek izveidots 18 nodarbību plāns un programmas vidū ABA speciālists izvērtē, kāds ir bijis līdzšinējais progress un kas, iespējams, jāmaina, lai gala rezultāts būtu labāks, un apspriež to ar sociāliem rehabilitētājiem, kuri vada grupu. “Sociālās prasmes var būt pat tādas darbības, kā atpazīt emocijas citos, piemēram, ja es smaidu, citi zina, ka esmu priecīga, taču bērns ar AST to var neatpazīt,” skaidro Mekša. Nodarbību laikā bērns var gan iemācīties atpazīt citu emocijas, gan gan iemācīties atpazīt un izrādīt savas emocijas. “Tas var likties ļoti triviāli, taču patiesībā emociju atpazīšana ir ļoti būtiska lieta, lai iedraudzētos un uzturētu draudzību ar citiem,” uzsver Mekša. Nodarbību laikā tiek veicinātas komunikācijas prasmes, kas bērniem ar AST bieži vien ir ļoti vājas, tiek strādāts pie sadarbības prasmēm ar vienaudžiem, nodarbībās bērni mācās bez trauksmes zaudēt spēlēs. Saraksts ar sociālajām prasmēm, ko iespējams apgūt sociālo prasmju treniņa grupās ar sociālo rehabilitētāju ir ļoti garš. Programmā tiek ņemtas vērā bērna intereses – ko viņam patīk darīt, kas viņam labi padodas un kas ne tik ļoti. Tāpat jāņem vērā dažādas bērna alerģijas, lai, piemēram, mācot gatavot, varētu sastādīt piemērotāko ēdienkarti. Mekša arī stāsta, ka jāievēro bērna sensorās īpatnības un tas, kā viņš reaģē uz kairinājumiem: “Varbūt viņam ir paaugstināts vai pazemināts jutīgums uz skaņu vai tausti, vai garšu – tas viss jāņem vērā, veidojot programmu.” Ņemot vērā, ka centrā “Solis augšup” sociālie rehabilitētāji pamatā ar bērniem strādā grupās, viņi nestrādā ar bērniem, kuriem ir izteikta nevēlamā uzvedība vai agresijas lēkmes. “Tas ir individuālais darbs ar uzvedības analītiķi,” norāda Mekša. Tāpat viņa skaidro, ka sociālais rehabilitētājs pamatā strādā ar bērniem, kuri saprot pieaugušo instrukcijas, taču “tas nenozīmē obligāti verbālo komunikāciju, tas var būt izmantojot žestus vai vizuālos palīgmateriālus”. Programmas mērķi atkarīgi no bērnu sociālo prasmju līmeņa un vajadzībām, tie var būt pat tik vienkārši kā iemācīties spēlēties blakus saviem vienaudžiem vai tik sarežģīti kā, piemēram, pašam iesākt un uzturēt sarunu, kā saplānot maršrutu un, izmantojot sabiedrisko transportu, nokļūt no vienas vietas citā. Lai piedalītos programmā, vecākiem jāvēršas pie programmas koordinatora. “Piemēram, centrā “Solis augšup” es esmu programmas koordinētāja. Man piezvana vecāks, kurš vēlas bērnu pieteikt kādai grupai. Es veidoju grupu sarakstus, vadoties pēc tādiem kritērijiem kā bērnu dzimtā valoda, vecums un prasmju līmenis,” skaidro Mekša. Tad, balstoties uz ABA speciālista izvērtējumu un katra bērna individuāliem un grupas kopīgajiem mērķiem, tiek veidots plāns, kā vislabāk šos mērķus sasniegt, darbojoties grupās. Mekša arī norāda, ka ABA speciālists novērtē bērnus uz vietas centrā, jo ABA speciālista izvērtējums ir iekļauts pakalpojumā. stāsta Mekša. Vecākiem, ierodoties centrā, nav jāuztraucas, ka pašam būtu jāmeklē ABA speciālists, jo nepieciešamais izvērtējums notiek uz vietas. Sociālais rehabilitētājs nevar aizvietot ABA speciālistu, var tikai papildināt. “ABA speciālista darbs ir daudz sarežģītāks, kā arī profesijas apgūšana prasa vairāk laika,” norāda Mekša. ABA speciālisti bieži vairāk strādā individuāli. Savukārt sociālais rehabilitētājs ir palīgs ABA terapeita darbā. Sociālo prasmju treniņa grupas palīdz īstenot vai realizēt praksē tās iemaņas, ko ABA terapeits māca bērnam individuāli. Tādējādi drošā vidē, kur apkārt ir līdzīgi bērni, iespējams nostiprināt apgūtās zināšanas. Centrā “Solis augšup” tiek organizētas arī brīvā laika grupas. “Šajās grupās mērķis nav attīstīt kādas konkrētas sociālās prasmes, bet gan vienkārši veicināt bērnu komunikāciju savā starpā, paplašināt bērnu intereses,” stāsta Mekša. Brīvā laika grupas tiek komplektētas atbilstoši bērnu vecumam un interesēm, tādējādi bērniņš sociālā rehabilitētāja uzraudzībā pavada laiku ar vienaudžiem, mācoties savstarpēji sadarboties un komunicēt. Piemēram, kādu laiku centrā tika organizēta kulinārijas grupa, kurā sanāca vairāki jaunieši vienkārši kopīgi gatavot ēst. Vecāki centrā vēršas gan pēc savas iniciatīvas, gan pēc citu speciālistu rekomendācijām. “Piemēram, psihiatrs redz, ka būtu vajadzīgas grupu nodarbības, tāpēc iesaka vērsties pie mums. Tāpat arī ģimenes ārsts var nosūtīt,” atklāj Mekša. Sociālā rehabilitētāja darbs nav viegls: “Grūtības ir dažādas, piemēram, kad ilgi strādā ar bērnu un neredzi uzlabojumus, nesaņem atgriezenisko saiti.”  Grūtības nereti sagādā arī situācijas, kad bērnam iepriekš nav bijis pārāk daudz sociālo mijiedarbību ar vienaudžiem. Proti, pirms dalības grupu nodarbībās bērni tiek izvērtēti individuāli, taču grupā viņš, iespējams, uzvedas citādi. Katru reizi grupā ir viens vai divi bērni, kuriem ir vajadzīga individuāla asistēšana, bet sociālam rehabilitētājam ir jāstrādā ar visu grupu vienlaicīgi. “Tad ir jāprot ātri noreaģēt un pielāgoties situācijai,” stāsta speciāliste. Reizēm vecāki bērnus mēdz pāraprūpēt. Ikdienā ar bērniem ar AST ir nepieciešama liela pacietība un bieži vecākiem ir vieglāk pašiem ko izdarīt bērna vietā. Mekša pauž pārliecību, ka ilgtermiņā tas traucē bērnam apgūt tik ļoti nepieciešamas prasmes: “Tas prasa lielu pacietību, taču ir jāļauj bērnam mēģināt un darīt dažādas lietas pašam!” Vienlaikus viņa uzsver, ka reizēm vecāki par zemu novērtē bērna spējas un arī tas veicina pāraprūpi: “Ir svarīgi atļaut viņam mēģināt un vienmēr domāt, ka, iespējams, viņš ir gudrāks un spējīgāks nekā paši vecāki bērnu tajā brīdī redz.” Tieši tādēļ grupas darba īstenošanas laikā notiek sadarbība ar vecākiem. Tiek piedāvāta dalība centra organizētās lekcijās un tematiskos pasākumos, kas palīdz saprast kas ir sociālās un pašaprūpes prasmes un kā veicināt to pielietošanu ikdienā.