Ir nepieciešams bērnus ar autismu iekļaut sabiedrībā: ABA terapija un tās nozīme

“Mans vēlējums ir, lai vecāki pēc iespējas vairāk iekļauj bērnus sabiedrībā,” saka ABA speciāliste Kristīne Timermane. Sarunā viņa klāsta ABA terapijas norises procesu un attaisno uzskatu, ka ABA terapija ir viens no svarīgākajiem soļiem bērniem ar autismu.

“ABA terapija balstās lietišķās uzvedības analīzē un principos,” skaidro Timermane. Lietišķās uzvedības analīze ir zinātnē balstīta pieeja, kurā nosaka, kā mainās cilvēka (tiek pētīta arī dzīvnieku) uzvedība apkārtējās vides faktoru ietekmē. Tāpat šajā metodē tiek ņemti vērā apsvērumi, kā cilvēks mācās un apgūst jaunas pieredzes un zināšanas.

“ABA terapija ir process, kurā šīs zinātniskās atziņas tiek pielietotas, lai veicinātu vēlamas uzvedības attīstību un negatīvas uzvedības – kas traucē mācīšanos vai ikdienas gaitās – mazināšanos,” skaidro terapeite. ABA terapijā strādā ar daudzām jomām – komunikāciju, valodas sapratni un iemaņām, mācīšanās iemaņām, sociālajām prasmēm un daudzām citām. Timermane uzsver, ka šo metožu efektivitāte ir zinātniski pierādīta. “Ierasti ar vārdu ‘terapija’ uzreiz saprot kaut ko medicīnisku,” stāsta speciāliste, taču viņa norāda, ka ABA terapija drīzāk ir ietverama zem sociālās rehabilitācijas. “Lai mācītos par ABA terapeitu, ir jābūt zināšanām pedagoģijā, ergoterapijā vai psiholoģijā,” norāda Timermane. Viņa arī piekrīt uzskatam, ka autisma rehabilitācijā ABA terapija ir viena no svarīgākajām metodēm. “Šāds uzskats, visticamāk, saistīts ar sadarbības spējām,” atklāj terapeite. Timermane norāda, ka ABA terapija ir īpaši svarīga tiem bērniem, kuriem ir ļoti vājas vai praktiski neesošas sadarbības prasmes. Ja bērnam nav sadarbības prasmju, tad nodarbības pat ar citiem speciālistiem var sagādāt lielas grūtības un nenest gaidītos rezultātus. “Kad bērniņš apgūst sadarbības prasmes, viņš var doties tālāk pie citiem speciālistiem,” skaidro Timermane. Proti, ABA terapija ir sava veida pirmais solis, kas bērnam jāsper, lai sāktu pilnvērtīgu rehabilitāciju. ABA terapiju izmanto gan bērni, kuriem diagnoze ir uzstādīta, gan bērni, kuru vecākiem vienkārši radušās aizdomas, ka bērna attīstība ir traucēta. Speciāliste uzskata, ka pati diagnoze šajā gadījumā nav tik būtiska, jo agrīna intervence ir viens no galvenajiem priekšnoteikumiem, lai terapija būtu pēc iespējas veiksmīgāka, tāpēc nebūtu obligāti jāgaida kamēr speciālisti apstiprina, ka bērnam ir AST. “Bieži vecāki ierodas, jo, piemēram, bērnudārzā tiem ieteica vērsties pēc palīdzības,” stāsta Timermane. Ierasti terapija sāksies ar bērna prasmju izvērtēšanu. “Ir specifiski prasmju novērtēšanas instrumenti, kurus izmanto speciālisti,” skaidro Timermane. Viņa uzsver, ka ļoti svarīga gan terapijas sākumposmā, gan arī visu tās tālāko gaitu ir sadarbība ar vecākiem – ir svarīgi, ka vecāki tiek informēti un viņiem tiek pastāstīts, kā notiks terapija un kādas metodes tiks izmantotas. “Tas ir svarīgi, lai gan vecāks, gan speciālists būtu vienisprātis par terapijas mērķiem,” saka Timermane. Reizēm vecāku gaidas un speciālista rekomendācijas atšķiras, tāpēc svarīgi veidot veiksmīgu sadarbību, lai no šādām situācijām izvairītos. “Piemēram, atnāk vecāki un saka, ka viņi grib, lai bērniņš iemācās runāt, taču speciālists pēc prasmju izvērtēšanas konstatē, ka bērns nereaģē, kad viņu apsauc un to nosaka kā prioritāri apgūstamu prasmi,” skaidro terapeite. Līdz ar to, ja nesakrīt speciālista izvertējumā noteiktās nepieciešami apgūstamās prasmes ar to, ko vecāki uzskata par prioritārām, var veidoties savstarpējas nesaprašanās, no kurām var izvairīties, vienmēr arī pašiem vecākiem jautājot speciālistam, lai paskaidro lietas un nianses, ko, iespējams, viņš pats nav pamanījis. “Balstoties uz izvērtējumu, speciālists nosaka, kādas prasmes bērnam nepieciešams apgūt vai uzlabot, tad tiek izvēlētas atbilstošas metodes un sastādīta intervences programma,” norāda terapeite. Viņa stāsta, ka terapijas biežums atkarīgs no vienošanās ar vecākiem, tāpat arī terapijas ilgums katrā gadījumā atšķiras. “Pirmais plāns visbiežāk tiek noteikts turpmākajiem trīs mēnešiem, bet tas var mainīties atkarībā no terapijas biežuma,” stāsta Timermane. Tāpat viņa piebilst, ka parasti primāri tiek strādāts ar nevēlamas uzvedības mazināšanu, lai varētu veidot tālāku veiksmīgu sadarbību. Tas, kā tiek noteiktas pārējās prioritātes, atkarīgs no prasmju izvērtējuma – ko bērnam vajag apgūt, lai palīdzētu viņa ikdienā. Turklāt, speciāliste norāda, ka ABA terapijas gadījumā tas, protams, atkarīgs arī no katra cilvēka finansiālajam iespējām. Par autismam raksturīgiem simptomiem speciāliste atklāj, ka pamatā tos var iedalīt trīs grupās – komunikācijas problēmas, sociālās mijiedarbības spēju trūkums un stereotipiska uzvedība. “Es par sarkano karodziņu parasti uzskatu to, ka bērns ienāk telpā, kurā ir daudz cilvēku, un viņš nereaģē uz apkārtējiem,” saka Timermane. Vienlaikus viņa uzsver, ka, lai arī ABA terapeits neuzstāda diagnozi, tas nenozīmē, ka viņš nevar rekomendēt vērsties pie citiem speciālistiem, ja viņam rodas aizdomas, ka bērnam varētu būt nepieciešamas arī citu speciālistu konsultācijas. Viņa arī norāda, ka mūsdienās var novērot, ka daži vecāki reizēm ir pārāk iecietīgi vai ne līdz galam kritiski raugās uz konkrēto situāciju, tāpēc dažkārt kavējas vērsties pēc palīdzības. Kā terapeite Timermane rekomendē klientiem apmeklēt citus speciālistus, piemēram, psihiatru, gadījumā, ja tas varētu būt nepieciešams: “Paši vecāki reizēm nezina, kur un pie kā vērsties, un es viņiem palīdzu saprast.” Ņemot vērā to, ka pieprasījums pārsniedz esošo speciālistu kapacitāti, bieži nākas darboties ne tikai kā speciālistam savā jomā, bet arī kā atbalsta personai cilvēkiem, kam nepieciešams padoms, kur un pie kā vērsties. Timermane stāsta, ka nereti darbā grūtības sagādā, tas, ka bērnam jau ir nostiprinājušās nevēlamas uzvedības pazīmes, piemēram, agresijas lēkmes. “Bieži lēkmes notiek konkrētā vidē, un ir svarīgi, lai cilvēki apkārt zina, kā rīkoties, ja šādas tās notiek,” skaidro terapeite. Pedagogiem un citiem apkārtējiem bieži trūkst specifisku zināšanu, lai ar šādām lēkmēm tiktu galā. Runājot par rekomendācijām vecākiem, kuri audzina bērnus ar autismu, speciāliste aicina nenoslēgties. “Nenorobežot sevi un bērnu no pasaules,” precizē Timermane. Nereti var novērot, ka vecāki, kuri audzina atvases ar autiskā spektra traucējumiem, cenšas ierobežot bērna saskarsmi ar ārējo pasauli, skaidrojot to ar bērna bailēm no, piemēram, sabiedriskā transporta vai kādas publiskas vietas, taču terapeite norāda, ka norobežošana nav labākais instruments, kā cīnīties ar šīm bailēm. “Bērnus ir nepieciešams maksimāli iekļaut sabiedrībā,” saka Timermane. To nepieciešams darīt, lai, viņiem pieaugot, būtu vienkāršāk veikt dažādas ikdienišķas darbības, piemēram, apmeklēt ārstu, sākt patstāvīgu dzīvi, kad vecāki vairs nevarēs rūpēties par bērnu - kamēr vecāki par to nedomā, viņi uzskata, ka dara bērnam labu, pāraprūpējot viņu un sargājot no visa veida stresa. Terapeite norāda, ka gatavošanās vizītei var atšķirties pie dažādiem speciālistiem. “Es parasti nosūtu anketu pirms tikšanās, kurā ir dažādi jautājumi par bērnu, viņa interesēm, kā viņš tiek galā ar stresa situācijām un tamlīdzīgi,” stāsta Timermane. Tāpat viņa norāda, ka ir svarīgi, lai vecāki, ierodoties uz vizīti, uzvedas tāpat kā ikdienā. Viņa aicina vecākus arī pašiem interesēties pie attiecīgā speciālista, kas plānots vizītes laikā, kā arī iespēju robežās sagatavot arī bērnu – pastāstīt, kur un kāpēc viņi dosies.