Palīdzēt augt gan personiski, gan akadēmiski: speciālā pedagoga darbs ar bērniem ar autismu

“Strādāju ar bērniem ar dažādām diagnozēm, taču mērķis ir viens – palīdzēt viņiem augt gan personiski, gan akadēmiski,” skaidro speciālā pedagoģe Ieviņa Vanaga. Viņa norāda, ka speciālā pedagoga darbs ir izaicinājumu pilns, taču jau gandrīz trīs desmitgades ilgajā karjerā viņa sapratusi, ka nav priecīgākas sajūtas par palīdzēšanu tiem, kam tas ir nepieciešams. Vai tā būtu tik ikdienišķa lieta kā gājiens uz veikalu, vai tādu priekšmetu kā matemātikas un latviešu valodas apgūšana skolā.

“Speciālais pedagogs palīdz bērniem apgūt to, kas tiem nepieciešams – vai tas ir kas akadēmisks, vai saistīts ar kādu citu ikdienas prasmi, piemēram, sīko motoriku vai komunikāciju,” skaidro speciālā pedagoģe Ieviņa Vanaga. Atkarībā no bērnam jau piemītošajām prasmēm, vecuma un attīstības līmeņa, var mācīt arī daudz ko citu, piemēram, tādas lietas kā telpas uzkopšanu, vienkāršu ēdienu pagatavošanu, iešanu uz veikalu u.c. Speciālais pedagogs ir persona, kas var palīdzēt bērnam apgūt lietas, kas kādam var šķist pašsaprotamas, taču bērniem ar autiskā spektra traucējumiem  sagādā ievērojamas grūtības. “Piemēram, ja bērns jau ir pusaudža vecumā, tad nav tik liels uzsvars uz akadēmiskajām prasmēm. Tad liekam uzsvaru uz citu ikdienas pašaprūpes prasmju apgūšanu,” atklāj Vanaga. Speciālā pedagoga darbs ir atkarīgs no bērna vecuma un prasmēm – jo vecāks un prasmīgāks ir bērns, jo sarežģītākas lietas var mācīt. Protams, bērni ir dažādi. Ja bērnam ir smagāki garīgās veselības traucējumi vai ierobežota intelektuālā kapacitāte, tad speciālais pedagogs tam pielāgojas. Vanaga stāsta, ka viņa pamatā ar bērniem darbojas individuāli. “Strādāju centrā “Solis augšup” un arī skolā par speciālo pedagogu, kur palīdzu bērniem ar akadēmiskajām lietām,” stāsta Vanaga. Skolā parasti pie speciālā pedagoga iesaka vērsties klases audzinātāja, kura novēro, ka skolēnam, iespējams, ir problēmas ar vielas apguvi. Tad talkā nāk speciālais pedagogs, kurš palīdz apgūt nepieciešamo, darbojoties ar bērnu individuāli. Arī centrā „Solis augšup” Vanaga ar bērniem strādā individuāli. “Nav noteikta profila, kad varētu būt jāmeklē speciālais pedagogs – ja vecākam šķiet, ka bērnam ir grūtības apgūt kaut ko, tad var vērsties pēc palīdzības pie speciālā pedagoga,” atklāj Vanaga. Darbojoties centrā, viņa pārsvarā sastopas ar vecākiem, kuri paši meklē speciālo pedagogu un kuri jau zina, kādas problēmas bērnam ir. Apmeklēt speciālo pedagogu var būt lietderīgi ne tikai bērniem ar autismu. Vanaga norāda, ka vizītei pie speciālā pedagoga ne vecākiem, ne bērnam nav īpaši jāgatavojas. Domājot par prasmēm, kas bērnam jāapgūst, Vanaga teic, ka ir jāņem vērā vecāku ierosinājumi: “Piemēram, atnāk vecāki un saka, ka grib, lai bērns iemācās lasīt un rakstīt, es norādu, ka to noteikti mācīsimies, taču tas nenozīmē, ka nodarbībās apgūsim tikai šīs konkrētās prasmes.” Speciālais pedagogs pats izvērtē bērna intelektuālās un vispārīgās spējas. “Pārbaudu, vai viņš pazīst burtus, prot lasīt, rakstīt, vai prot izmantot rakstāmrīkus, kā viņš krāso, kā runā, vai viņš saprot manus jautājumus un spēj izpildīt manus norādījumus un vai viņam piemīt citas vecumam atbilstošas prasmes,” atklāj pedagoģe. Tad, vadoties no novērojumiem, kā arī vecāku vēlmēm, viņa izveido nodarbību plānu – kā strādās ar bērnu un kādas prasmes attīstīs. Laika ziņā ir grūti noteikt, cik daudz nodarbību bērnam varētu būt nepieciešams, jo katrs gadījums jāvērtē individuāli. “Tas atkarīgs no bērna attīstības līmeņa un spējām, kā arī no tā, vai un kādi veselības traucējumi viņam ir,” piebilst pedagoģe, “tā nav masāža, kur atnāc desmit reizes un vari vairs nenākt.” Ir bērni, kuri speciālā pedagoga vadītās nodarbības apmeklē pat vairākus gadus pēc kārtas. Jo vairāk bērni darbosies kopā ar speciālo pedagogu, jo lielāka iespēja, ka apgūtās prasmes izdosies nostiprināt, lai bērns spētu tās pielietot ikdienas dzīvē. Par nodarbību gaitu Vanaga stāsta, ka tas lielā mērā atkarīgs no bērna vecuma un attīstības: “Ja atnāk bērns vecumā starp trīs un pieciem gadiem, tad vairāk mācīšanās notiek caur rotaļām.” Jo vecāks un spējīgāks ir bērns, kurš ieradies pie speciālā pedagoga, jo sarežģītākas prasmes viņam var mācīt nodarbībās. No tā izriet metodes, kas tiek izmantotas. Vairums nodarbību ir ar dažādiem rotaļu elementiem, taču arī tas var mainīties atkarībā no apgūstamās prasmes. “Parasti ar visiem bērniem atslodzes brīžos uzspēlējam kādu spēli,” norāda Vanaga. Parasti spēles ir tādas, kas arī atpūtas mirkļos veicina domāšanu vai intelektuālo spēju attīstību, piemēram, domino vai kāda atmiņas spēle. Vecākiem bērniem jārēķinās ar nopietnāku nodarbības plānu, kurā, visticamāk, būs iekļautas arī akadēmisko prasmju – lasīt, rakstīt, rēķināt – apgūšana. Vanaga strādā ar dažādiem bērniem, tostarp ar tādiem, kuriem ir izteiktas agresijas lēkmes. Tas neliedz strādāt ar šiem bērniem, jo šādi gadījumi ir realitāte, nevis šķērslis. Lai gan bērnu ar izteiktām agresijas lēkmēm Vanagas praksē nav bijis daudz, viņa ir pārliecināta, ka darbs ar katru bērnu ir svarīgs, un tam vajadzētu sākties jau mājās. “Vienmēr arī vecākiem uzsveru, ka ir svarīgi mācīt bērnam pieklājību,” norāda Vanaga. Dažkārt vecāki atzīst, ka ir noguruši mājās darboties ar bērnu un viņš mazāk respektē savus vecākus. Darbošanās mājas apstākļos, neaizvieto profesionālu palīdzību, ko viņa, ja vecākiem šķiet, ka bērna attīstība nav tāda, kā tai vajadzētu būt vai viņam ir grūtības apgūt kādu prasmi, iesaka meklēt jebkurā gadījumā. Strādājot mājās, vecāki papildina pie speciālista apgūtās prasmes, vai māca tās pielietot citā situācijā un vidē, kas īpaši svarīgi ir bērniem ar autismu, kuriem nereti ir raksturīga izteikta nepieciešamība pēc noteiktības. Pedagoģe uzsver, ka reizēm var novērot, ka vecāki par zemu novērtē bērna spējas, vai gluži vienkārši baidās ļaut bērnam darīt kādas lietas: “Ir bijuši vecāki, kas atzinuši savas bailes, piemēram, ļaut, lai bērns palīdz virtuvē, pats nāk no skolas, iet uz veikalu.” Tas nav nekas neparasts, īpaši, ja runā par bērniem ar autismu vai cita veida veselības traucējumiem, taču Vanaga ir pārliecināta, ka ir nepieciešams mācīt bērniem būt patstāvīgākiem. “Es saprotu, ka bailes ir, bet vēlams pēc iespējas ātrāk mācīt bērnam patstāvību,” aicina pedagoģe. Tas nenozīmē, ka uzreiz vajadzētu laist bērnu vienu pašu doties uz skolu - jāsākar maziem solīšiem, kaut vai jāļauj, lai bērns veic kādus mājas darbus. Tādā veidā vecāki parāda, ka uzticas ne tikai bērnam, bet arī viņa spējām, kas ir ļoti būtiski, īpaši, ja bērns arī apmeklē nodarbības pie speciālā pedagoga vai kāda cita speciālista.