Bērnu slimnīcas raidieraksts Vesela pasaule - 2. epizode: Vasara bez traumām

Tendences bērnu traumatismā gadu no gada nemainās – iestājoties siltam laikam, pacientu skaits slimnīcas uzņemšanas nodaļā joprojām pieaug. Līdz maija vidum pēc neatliekamās palīdzības vērsušies jau vairāk nekā 1000 bērnu, kuriem bijusi vajadzīga ķirurga palīdzība pēc gūtajām traumām. Traumas gūtas galvenokārt dažādu brīvdabas izklaižu dēļ.

Kādas ir visbiežākās traumas vasarā un kā tās novērst? Kā runāt ar bērniem un jauniešiem par drošību vasarā tā, lai viņi ieklausītos? Kam jāpievērš lielākā vērība dažādās vecumu grupās?

Praktiskus un viegli ieviešamus padomus sniegs Bērnu slimnīcas virsārste Renāte Snipe, bērnu psihiatrs Ņikita Bezborodovs, bērnu ķirurgs Timurs Zurmutaī, bet sarunu vadīs TV un radio raidījumu vadītāja, žurnāliste Rūta Dvinska.

Vasara bērniem ir prieka un brīvības pilna sezona – skolas brīvlaiks, garas dienas un daudz kustību. Taču līdz ar aktīvām izklaidēm aug arī traumu risks, un statistika liecina: tieši vasarā ievērojami pieaug bērnu negadījumu skaits, daudzi no tiem – novēršami. Lai bērna vasara būtu patiešām droša, vecākiem jābūt gataviem gan novērst riskus, gan iemācīt bērnam pašam domāt par savu drošību.

Lielākā daļa negadījumu notiek brīžos, kad bērni skrien, kāpj, brauc ar skrejriteņiem vai rotaļājas ūdenī. Biežākie traumu veidi ir kritieni, sasitumi, lūzumi, galvas traumas, apdegumi un dzēlieni. Nereti šie negadījumi notiek arī vecāku klātbūtnē – vienkārši tāpēc, ka risks netika laikus pamanīts vai tika novērtēts par zemu. Tāpēc svarīgi ir iepriekš apzināties potenciāli bīstamās situācijas.

Bērni labāk ieklausās, ja saruna nav balstīta uz bailēm, bet uz saprātīgu skaidrojumu. Nevajag draudēt vai tikai aizliegt – labāk iemācīt bērnam domāt līdzi un pašam atpazīt situācijas, kurās jābūt piesardzīgam. Frāzes kā "brauc ar ķiveri" vai "baseinā tikai ar pieaugušo" ir īsas, saprotamas un efektīvas. Pieaugušā piemērs un mierīga attieksme ir būtiskākais.

Katram vecumposmam ir savi riski un vajadzības:

• Mazajiem bērniem – fiziska uzraudzība un skaidri noteikumi.
• Skolas vecuma bērniem – uzticēšanās un iesaiste lēmumu pieņemšanā.
• Pusaudžiem – saruna kā līdzvērtīgiem, vienošanās un uzticēšanās, kas stiprina atbildības sajūtu.

Vecāks nevar būt visur vienlaikus, taču var sagatavot vidi – nostiprināt batutu un tā aizsargtīklu, nodrošināt ķiveri, ierobežot pieeju ūdenim vai bīstamām vietām. Jo drošāka vide, jo mazāks risks, ka negadījums notiks pat tad, ja bērns rīkojas impulsīvi vai neapdomīgi. Pieaugušā uzdevums ir paredzēt un novērst iespējamos riskus iepriekš.

Ja tomēr gūta trauma, svarīgākais ir saglabāt mieru. Bērns ļoti izjūt pieaugušā emocijas – ja vecāks ir mierīgs un drošs, arī bērns jūtas pasargāts. Pēc palīdzības sniegšanas ir svarīgi notikušo parunāt, lai bērns saprastu, kāpēc tas notika un ko varētu nākotnē darīt citādi.