Kā dusmu lēkmes atšķiras no epilepsijas lēkmēm?

Vecāki bieži vēršas pie neirologa ar sūdzībām par bērna dusmu lēkmēm un “histērijām”, baidoties, ka tās varētu būt epilepsijas izpausmes.

Jā, varbūt bērns katru reizi bļauj, sit, spārda mēbeles, mētā priekšmetus, sit kāju pie zemes, dauza galvu, bēg, bet, ja nofilmētu vairākas dusmu lēkmes, izrādītos, ka katra tomēr izskatās citādi. Dusmu izvirdumi parasti ilgst vismaz trīs minūtes, turklāt dusmu izpausmes pakāpeniski nomaina distress, proti, norimstot dusmām, parādās žēlošanās, raudāšana.

Dusmu izvirdumi parādās bērna dienaskārtībā dzīves otrajā gadā. Ikviens bērns kādā brīdī var zaudēt savaldību, tomēr ne visi šajos brīžos dusmas izrāda ar sišanu un speršanu. Vēl mazāk ir bērnu, kas piedzīvo šādas epizodes katru dienu. Sadusmošanās ātrums, biežums un agresīvās izpausmes saistās ne vien ar bērna temperamentu, bet arī ar mātes un bērna piesaistes kvalitāti. Bērna reakciju konkrētajā situācijā lielā mērā ietekmē arī vecāku rīcība. Ja līdz gada vecumam lielākā nozīme ir mierināšanai, tad lielāki bērni vairāk reaģē uz citām metodēm. Arī pašu bērnu pielietotās nomierināšanās metodes (rituāli, stereotipijas) lielākā vecumā zaudē efektu – priekšplānā izvirzās paša bērna uzmanības novēršana un iztēles spēles. No vecāku pielietotajām metodēm bērna uzmanības novēršana, situācijas izskaidrošana (kas un kāpēc notiek?), bērna emociju analizēšana (turklāt tēviem parasti ir lielāki panākumi) palīdz labāk nekā mierināšana.

Būtībā dusmu lēkmes ir veids, kā bērns mācās izprast lietu kārtību un pārbaudīt robežas, tāpēc nav korekti tās saukt par lēkmēm. Ja šādi dusmu izvirdumi tiek atalgoti, tas ir, ja bērns saņem to, ko pieprasījis, vai jebkādu citu balvu (piemēram, kādu gardumu), viņš iemācās, ka dusmas ir veids, kā panākt vēlamo. Tādējādi arī nākamajā reizē šķitīs pašsaprotami, ka ir jārada skandāls, lai visi apkārtējie viņu klausītu.

Ja bērnu lamā un kaunina par dusmošanos, viņš iemācās, ka ir emocijas, kuras nedrīkst izpaust, kas jāapspiež, tādējādi vēl vairāk pasliktinot savas emociju vadīšanas prasmes.

Visveselīgāk, bet ne vienmēr vieglāk, ir nepadoties šantāžai, runāt mierīgi, bet stingri. Protams, rīcība lielā mērā atkarīga no bērna temperamenta. Kādam var ļaut izdusmoties un tad nākt skaidroties. Citu nepieciešams izolēt vai turēt cieši, bet ne traumējoši, lai palīdzētu nomierināties. Kad bērns beidzot spēj sadzirdēt apkārt notiekošo, ir jāpastāsta, ka saprotat viņa emocijas. Svarīgi nosaukt dusmas vārdā, lai bērns iemācās atpazīt, kas ir dīvainās sajūtas, ko viņš šobrīd izjūt. Pie reizes jāpaskaidro – lai gan redzat, ka viņš ir dusmīgs, un saprotat, par ko, tomēr šobrīd viņa pieprasītā lieta vai nodarbe nav iespējama. Svarīgi paskaidrot arī iemeslus, kāpēc tas nav iespējams. Protams, pārāk sīki skaidrojot, mazie var sākt izdomāt neapgāžamus pretargumentus. Tomēr bērnam ir jājūt, ka ģimenē ir noteikumi un lietu kārtība, nevis tikai vecāka iegriba pamocīt bērnu un nedot kāroto. Protams, tāpat kā citos jautājumos arī šajā jācenšas būt konsekventiem, proti, ja kādā reizē padodamies, bērns nākamajā reizē pieprasīs savu ar lielāku azartu, jo būs cerība, ka spēs mainīt noteikumus ar agresīvu uzvedību.

Brīdī, kad bērns ir mierīgs, svarīgi pārrunāt, kāds dusmu izrādīšanas veids ir un kāds nav pieņemams. Pēc tam dusmošanās brīdī var mierīgi, bet noteikti atgādināt, ka nedrīkst darīt pāri citiem un lauzt priekšmetus, mantas, tā vietā labāk paboksēt spilvenu. Tomēr pilnīgi jaunus noteikumus izdomāt un skaidrot dusmu trakumā ir neiespējami. Mierīgos laikos var iemācīties spēles, ar kuru palīdzību izpaust dusmas.

Katrai ģimenei piemērotāku veidu, kā tikt galā ar dusmu lēkmēm, var palīdzēt atrast psihologs, ņemot vērā gan bērna, gan vecāku temperamentu. Vecākiem iepazīt un izprast gan sevi, gan bērnu var palīdzēt bērnu emocionālās attīstības (BEA) grupu nodarbības psihologu vadībā. Pirmsskolas vecuma bērniem ar izteiktiem uzvedības traucējumiem var palīdzēt “STOP 4-7” programma, kas strādā gan ar bērnu, gan vecākiem, gan bērna apmeklētās pirmsskolas izglītības iestādes pedagogiem.

Smagākos gadījumos, kad dusmu izpausmes kļūst bīstamas pašam bērnam un apkārtējiem, var būt nepieciešama steidzama psihiatra konsultācija. Ja būs aizdomas par kādu neiroloģisku slimību, kas izpaužas ar krasu uzvedības, uztveres un emociju kontroles traucējumu attīstību, tiks piesaistīts arī neirologs.

Neirologa palīdzība jāmeklē arī tad, ja ir aizkavēta valodas vai kustību attīstība. Valodas attīstības traucējumi var veicināt dusmu izvirdumus kā reakciju uz nespēju paskaidrot savas vēlmes un vajadzības.

Jāpiebilst, ka dusmas un agresija var būt daļa no apjukuma fāzes, kas seko epileptiskai lēkmei. Tomēr epileptiskās lēkmes laikā, ja arī ir (ļoti reti) vērojamas dusmas, veiktās darbības ir bezmērķīgas, atkārtojas visās lēkmēs līdzīgas, ilgst ne vairāk kā dažas minūtes. Dusmu lēkmes uzskatāmas par neepileptiskiem lēkmjveida notikumiem.