Miegs 1-3 gadus vecam bērnam

1–3 gadus veci bērni guļ 9–16 (sk. nepieciešamais miega daudzums) (vidēji 11–14) stundas diennaktī, ieskaitot diendusas. Pusotra gada vecumā bērni lielākoties guļ tikai vienu diendusu pēcpusdienā, bet tā ir samērā gara – 1,5–3 stundas. Daži bērni turpina gulēt divas īsākas diendusas.

Epilepsijas un miega medicīnas centra organizētajā pētījumā piedalījās vairāk nekā 600 vecāki, kuriem ir bērns līdz trīs gadu vecumam. Lielākā daļa – 64% – atzina, ka bērns guļ slikti (vai arī agrāk slikti gulējis), un gandrīz ceturtdaļa vecāku miega traucējumus novērtēja kā smagus. Biežākās bērna miega problēmas bija nevēlēšanās gulēt savā gultiņā (64%), bieža mošanās naktī, vecākam spējot nomierināt bērnu (63%), kā arī problēmas aizmidzināt bērnu vakarā (39%).

Ļoti svarīgi saprast, ka pamošanās naktī ir pilnīgi dabīga – tā ir normāla miega cikla sastāvdaļa. Jebkurš bērns mostas vairākas reizes naktī. To dara arī pusaudži un pieaugušie. Atšķirība starp „labiem gulētājiem” un „sliktiem gulētājiem” ir tāda, ka pirmie pēc pamošanās paši māk aizmigt, kamēr otrie ir nemierīgi vai raud, tādēļ vecāki uzzina par pamošanos naktī. Laika gaitā bērniņi iemācās aizmigt paši, bet tas var notikt arī vairāku mēnešu vai gadu laikā. Šīs problēmas visbiežāk rodas tādēļ, ka bērnam ir izveidojušās asociācijas ar aizmigšanu: ja vakarā tas notiek, piemēram, vecāku gultā vai barojot, tad, naktī pamostoties (kas ir pilnīgi normāli), apkārt ir tumša, nepazīstama, bailīga vide, kas it nemaz neļauj mierīgi pagulēt. Lai atkal aizmigtu, bērnam nepieciešami tie paši iemācītie apstākļi, kādi viņam ir vakarā, piemēram, vecāku gulta vai barošana. Ja bērnu gultiņā ieliek vēl nomodā, aizmigšana asociējas ar to un ir daudz lielāka iespēja, ka viņš pats mierīgi arī aizmigs. Dažkārt bieža mošanās un kustīgums pirms aizmigšanas gan vakarā, gan nakts vidū var liecināt par nemierīgo kāju sindromu.

Šajā vecuma posmā bērni arī mēdz iemācīties, ka gulētiešana ir tas mirklis, kad var iegūt nedalītu mammas vai tēta uzmanību (vienalga – labu vai sliktu), ja aizkavē gulētiešanu.

Daži vecāki uztraucas, ka bērns līdz kādam noteiktam vecumam ir gulējis normāli, bet tad pēkšņi viss mainās: bērns negrib iet gulēt, naktīs bieži mostas... Miegs nav vienmērīgs process, un bieži vien pēc pirmajām slimībām jebkurš „labais gulētājs” var sagādāt galvassāpes vecākiem. Miega regress var būt saistīts ar lieliem notikumiem bērna attīstībā un jaunapgūtām spējām, piemēram, rāpošanu, piecelšanos, staigāšanu... Ļoti iespējams, ka tam varētu būt citi iemesli, piemēram, lielas pārmaiņas dzīvē. Ja jūs piemeklē miega regress, neuztraucieties! Tas ir dabīgs process. Turpiniet ievērot veselīga miega paradumus.

Ko var darīt šajā vecumā?

- Iemācieties atpazīt bērna miegainības pazīmes. Daži bērniņi čīkst vai raud, kad ir noguruši, citi – berzē acis vai knibina ausis. Katram šīs pazīmes var būt citādākas. Jums būs vieglāk nolikt bērnu gulēt, ja atpazīsiet noguruma pazīmes un tās izmantosiet.

- Izlemiet, kur bērns gulēs. Līdz trīs mēnešu vecumam būtu labi vienoties par ilgtermiņa gultasvietu, jo, bērnam pieaugot, vides maiņa varētu kļūt problemātiskāka. Svarīgi pirmos sešus mēnešus (ideālā gadījumā – pirmos 12 mēnešus) bērniņu guldīt savā gultiņā, kas atrodas vecāku guļamistabā. Dažādu iemeslu dēļ daži vecāki guļ ar bērnu vienā gultā – svarīgi pārliecināties, ka tas ir droši.

- Izveidojiet gulētiešanas rutīnu. Bērniem nepieciešama rutīna – paredzamas darbības, kas ļauj saprast, kas notiks tālāk. Tas palīdz izvairīties no lieka stresa. Izveidojiet nomierinošu rituālu pirms gulētiešanas, kas palīdzēs sagatavoties miegam. Piemēram – vannošanās, pidžama, dziesmiņa. Gulētiešanas rituālu sāciet vienā un tajā pašā laikā gan darba dienās, gan brīvdienās, lai neizjauktu diennakts ritmu. Pēdējām darbībām vajadzētu būt jau bērna istabā un gultiņā. Ja bērniņu barojat pirms miega, neatstājiet to uz pašām beigām, lai bērnam aizmigšana neasociētos ar ēšanu. Centieties arī ēšanas laikā neļaut iemigt! No 12 mēnešu vecuma varat izmantot arī „drošības objektu” – kādu mīksto rotaļlietu vai sedziņu, kas palīdzēs aizmigt (arī diendusā). To var iesaistīt gulētiešanas rutīnā. Visi bērni nevēlas drošības mantiņu – un tas ir tikai normāli.

- Izveidojiet regulāru diennakts ritmu. Bērni vislabāk jūtas tad, ja zina, ko sagaidīt. Iešana gulēt un celšanās vienā un tajā pašā laikā katru dienu palīdz samazināt stresu un gulēt labāk.

- Bērnu gultiņā lieciet vēl nomodā, bet miegainu. Lielākoties midzināšana vakarā problēmas nesagādā – vairāk traucē mošanās un raudāšana naktī. Visbiežāk tas ir tādēļ, ka bērnam izveidojas asociācijas ar aizmigšanu: ja vakarā tas notiek vecāku gultā vai barojot, tad, naktī pamostoties, apkārt ir tumša, nepazīstama, bailīga vide. Lai atkal aizmigtu, bērnam nepieciešami tie paši apstākļi, kādi viņam ir vakarā. Ja bērnu gultiņā ieliek vēl nomodā, aizmigšana asociējas ar to un ir daudz lielāka iespēja, ka viņš pats mierīgi aizmigs arī nakts vidū. Liela daļa bērniņu jau ir iemācījušies aizmigt noteiktos apstākļos un varētu raudāt, ja tiek likti savā gultiņā. Šeit būs padomi, ko darīt šādā situācijā.

- Nakts saskarsme – pēc iespējas „garlaicīgāka”. Naktī mainot autiņus vai barojot bērnu, saskarsmei vajadzētu būt pēc iespējas nestimulējošākai. Nedziediet, nerunājiet, centieties lieki neslēgt gaismu, lai netraucētu bērna miegu.

- Guliet tad, kad bērns guļ! Arī vecākiem ir nepieciešams miegs un atpūta. Izmantojiet iespēju pagulēt diendusu, kad bērns ir aizmidzis.

- Konsultējieties ar savu pediatru, ja māc šaubas. Ja bērniņš ir grūti nomierināms, slikti guļ, daudz raud, iespējams, pie vainas var būt kolikas, atvilnis vai kāda cita problēma.

Bieži sastopamas miega problēmas šajā vecumā

• Bērns bieži mostas, un vecāki var viņu nomierināt (aizmigšanas asociācijas traucējumi);
• Bērns naktī mostas un nav nomierināms ilgu laiku (nakts bailes);
• Bērns negrib iet gulēt (pretošanās gulētiešanai);
• Šūpošanās un galvas dauzīšana (ritmiskas kustības miegā);
• Krākšana, elpas aiztures (obstruktīva miega apnoja).

Labu miega paradumu jeb miega higiēnas izveidošana un ievērošana palīdz sakārtot miegu.