Ar dzimuma identitāti saistīti termini
Terminoloģija saistībā ar dzimuma identitāti sākotnēji var šķist sarežģīta vai grūti izprotama. Bet to nepieciešams apskatīt, lai izprastu un atdalītu dažādus ar dzimumu saistītus aspektus.
Dzimumidentitātes traucējumi
Dzimumidentitātes traucējumi jeb dzimuma disforija ir neatbilstība starp personas psiholoģisko (dzimuma identitāti) un ģenētisko jeb bioloģisko dzimumu.
Attēls
Created: 4. aprīlis, 2022. gads
Atjaunots: 21. septembris, 2023. gads
Atjaunots: 21. septembris, 2023. gads
Drukāt
Kaut arī aizvien salīdzinoši reti diagnosticēti, dzimumidentitātes traucējumi bērniem un pusaudžiem pēdējo dekāžu laikā strauji pieaug lielākajā daļā pasaules valstu. Šo traucējumu gadījumā cilvēki izjūt izteiktu stresu un emocionālas ciešanas, atrodoties savā pašreizējā dzimumā. Bieži notiek liels iekšējais konflikts starp dažādiem dzimuma slāņiem, kas katram indivīdam var izpausties savādāk. Šāds emocionāls stāvoklis var ļoti negatīvi ietekmēt cilvēka ikdienu un spēju dzīvot pilnvērtīgu dzīvi, tāpēc šādos gadījumos obligāti nepieciešama speciālistu palīdzība.
Simptomu apraksts
Apskatot dzimuma disforijas veidošanos, to parasti iedala bērnu un pusaudžu/pieaugušo posmos. Bērna attīstībā ir tipiski divu līdz četru gadu vecumā sākt izrādīt interesi par savu dzimumu un tam piedēvētām aktivitātēm. Šajā periodā bērnam var parādīties interese par pretējā dzimuma uzvedību un apģērbu.
Pie dzimuma disforijas bērniem izteikti vērojamas, piemēram, šādas pazīmes:
- Izteikta vēlme būt pretējā dzimuma pārstāvim, vai izteikti tiek uzsvērts, ka viņš ir cita dzimuma pārstāvis;
- Lielākoties pauž vēlmi spēlēties tikai ar pretējā dzimuma bērniem;
- Pauž nepatiku pret savu fizioloģisko ķermeņa anatomiju;
- Izteikta vēlme anatomiski līdzināties pretējā dzimuma pārstāvjiem.
- Izteikta vēlme piedalīties lomu vai fantāzijas spēlēs, kur iespēja attēlot pretēja dzimuma pārstāvi.
Jāuzsver, ka bērna vecumā eksperimentēšana ar dzimuma izpausmēm - pārģērbšanās, rotaļlietu izvēle un sava dzimuma izzināšana ir normāla un vajadzīga attīstības sastāvdaļa. “Dzimumam neatbilstošas” jeb nonkomformas uzvedības izpausmes ir plaši izplatītas vienam no desmit puišiem, vienai no piecām meitenēm un visbiežāk ir pārejošas. Lielākā daļa šo bērnu pieaugušo vecumā identificējas kā heteroseksuāli (60-80%) vai homoseksuāli (20-40%) cilvēki, kas asociē sevi ar savu bioloģisko dzimumu. Tikai nelielai daļai bērnu ar dzimuma nonkonformismu attīstās paliekoši dzimumidentitātes traucējumi.
Nepieciešams pievērst uzmanību, cik izteikta ir bērna paustā nostāja un diskomforts? Esot noteiktā dzimumā, visticamāk dzimuma disforija saglabātos indivīdam, kurš saka: ”Es esmu zēns/meitene”, nevis: ”Es vēlētos būt zēns/meitene”. Viņu nostājā iezīmējas daudz konkrētāki apgalvojumi. Brīžiem nākas dzirdēt, ka bērns jautā vecākiem par to, kāpēc viņš piedzimis “nepareizā ķermenī”?
Ja bērns turpina iepriekš aprakstīto uzvedību un pauž šādas sajūtas arī pusaudžu vecumā, visticamāk, tā nebūs tikai attīstības fāze. Līdz ar pubertātes iestāšanos jaunieši ar dzimumidentitātes traucējumiem diskomfortu ar savu bioloģisko dzimumu sāk izjust arvien vairāk. Sekundāro dzimumpazīmju attīstība izsauc viņos izteiktu un pieaugošu nepatiku pret savu ķermeni un dzimuma lomu dzimuma disforiju, kas var būt par iemeslu vērsties pēc palīdzības pie veselības aprūpes speciālistiem.
Pusaudžus un pieaugušos dzimuma disforija ietekmē atšķirīgi nekā tas notiek bērna vecumā:
- Rodas daudz stingrāka pārliecība un sajūta, ka bioloģiski ķermenis neatbilst dzimuma identitātei;
- Persona jūtas ērti tikai tad, kad tiek attiecināts kā vēlamais dzimums;
- Raksturīga izteikta vēlme slēpt vai atbrīvoties no bioloģiskā dzimuma pazīmēm;
- Izjūt izteiktu nepatiku vai vēlēšanos atbrīvoties no bioloģiskā dzimuma dzimumorgāniem.
Bieži pie noturīgiem dzimumidentitātes traucējumiem, bez apkārtējo atbalsta un palīdzības šādi cilvēki sākotnēji izvēlas apspiest savas izjūtas un dzīvot pēc sabiedrības gaidām. Tomēr lielākoties ar to nav iespējams sadzīvot, tāpēc bieži šādos gadījumos var attīsties smaga depresiju, paškaitējoša uzvedība un/vai pašnāvnieciskas domas vai pat mēģinājumi.
Cēloņi
Mūsdienās arvien vairāk tiek pētīti dzimuma identitātes traucējumi. Līdz šim secināts, ka visticamāk tas veidojas dažādu faktoru ietekmē. Jāatceras, ka dzimuma identitātes veidošanās ir sarežģīts process, ir iespējami ļoti dažādi iemesli, kas izraisa apjukumu un nesakritību starp personas bioloģisko dzimumu un viņa dzimuma identitāti. Dzimuma identitāte ir iekšēja apziņa, sevis identifikācija, kas rodas mijiedarbojoties iedzimtiem un apkārtējās vides faktoriem. Turpretī dzimuma izpausme ir sabiedrībā veidota loma, kas balstās uz pieņēmumiem par atbilstošu izskatu un izturēšanos, atkarībā no personai piešķirtā dzimuma. Būtisks faktors, kas ietekmē dzimuma disforiju ir tieši personas attieksme pret savu spēju vai nespēju pildīt sabiedrībā pieņemtu stereotipisku, noteiktam dzimumam atbilstošu uzvedību.
Izmeklējumu apraksts
Dzimumidentitātes traucējumu diagnostika un ārstēšana ir sarežģīts, multiprofesionāls uzdevums. Veiksmīgs terapeitiskais plāns iespējams, ja ar pacientu strādā bērnu psihiatrs, klīniskais psihologs, bērnu endokrinologs, ģenētiķis, ginekologs, urologs, sociālie darbinieki un citi speciālisti.
- Dzimumidentitātes traucējumu klīnisko diagnozi nosaka ārsts - bērnu psihiatrs, balstoties uz spēkā esošiem veselības traucējumu klasifikatorā definētiem kritērijiem.
- Pacientu klīniskai psihiatriskai izvērtēšanai vienmēr jāiekļauj arī intervijas ar vecākiem vai citiem aprūpētājiem, arī pacienta tiešā novērošana. Tāpat var būt nepieciešama arī papildus informācijas ievākšana, piemēram, bērnudārza vai skolas pedagogu raksturojumi.
Veicot psihiatrisko izvērtēšanu bērniem un pusaudžiem ar dzimumidentitātes traucējumiem, jāsasniedz šādi izvērtēšanas mērķi:
- Jāatšķir dzimumam neatbilstošu uzvedību (stereotipiem neatbilstošu spēļmantiņu, apģērba, u.tml. izvēli) no dzimuma identifikācijas (identitātes apgalvojumi “Es esmu…”, dzimuma lomas izvēle lomu spēlēs un fantāzijās);
- Jāprecizē traucējumu hroniskums un noturība;
- Jāprecizē disforijas pakāpe un funkcionēšanas traucējumu izteiktība;
- Jāatklāj, vai pacientam nav cita veida uzvedību ietekmējoši traucējumi, piemēram, autiskā spektra traucējumi, garastāvokļa traucējumi;
- Jāizslēdz citu psihisku saslimšanu iespējamība (šizofrēniskā spektra traucējumi, bipolāri afektīvi traucējumi, robežporsonība, disociatīvi traucējumi u.c.).
Pie noteiktām klīniskām indikācijām var būt nepieciešami papildu izmeklējumi, lai izslēgtu citu diagnožu klātesamību, piemēram, EEG – pie aizdomām par epilepsiju, MRT - pie aizdomām par centrālās nervu sistēmas bojājumiem u.c. Tāpat papildu informācijas iegūšanai var tikt veiktas citas izvērtēšanas metodes, piemēram, personības struktūras un intelekta izpēte.
Pusaudžiem ar dzimumidentitātes traucējumiem paralēli klīniskai psihiatriskai diagnostikai nepieciešams arī bērnu endokrinologa izvērtējums un tālāka uzraudzība sākotnējās diagnozes veikšanas laikā.
Pirms apsvērt pubertāti bloķējošu terapiju, endokrinologa atbildībā ir izvērtēt pacienta vispērējo un dzimumnobrieduma attīstību pēc Tanner dzimumnobrieduma skalas, hormonu līmeni u.t.t. Pacientiem veicam arī kariotipa analīze ģenētiskā dzimuma konstatēšanai. Pie aizdomām par dzimumdiferenciācijas traucējumiem pataloģiskā līmenī tiek rekomendēta ģenētiskā izmeklēšana.
Neskaidru, sarežģītu diagnožu gadījumā ir sasaucams ārstu konsīlijs dagnozes precizēšanai.
Pēc diagnozes apstiprināšanas, ņemot vērā pacienta vecumu, attīstības līmeni, kognitīvās spējas, emocionālo briedumu, pacientam un viņa vecākiem jāsniedz informācija par dzimumidentitātes traucējumu diagnozes būtību, iespējamo ārstēšanu un rehabilitācijas plānu.
Ārstniecība, simptomu mazināšana
Galvenie ārstēšanas virzieni vērsti uz atbalsta sniegšanu, pacienta un vecāku izglītošanu par diagnozi - kādas ir iespējas un kas sagaidāms? Ieteicama psihoterapija, kas var palīdzēt pacientam izprast un regulēt savas emocijas, stiprināt stresa pārvarēšanas prasmes, mazināt disforijas intensitāti. Ja pacientam ir citi traucējumi, piemēram, depresija, tie paralēli tiek ārstēti ar atbilstošām terapijas metodēm. Taktika ir nogaidoša un vērsta uz pacienta dzimumidentitātes attīstības novērošanu. Daļēji vai pat neatgriezeniskas ārstēšanas metodes (pretējā dzimuma hormonu terapija/ķirurģija) tiek apsvērtas retos gadījumos pie noturīgiem traucējumiem un pēc rūpīgas risku un ieguvumu balansa izvērtēšanas.
Sociālā pāreja
Dzimumidentitātes traucējumu gadījumā persona var izvēlēties sociāli pāriet pretējā dzimumā. Tas ir atgriezenisks process, kura laikā jaunietis daļēji vai pilnībā dzīvo vēlamā dzimuma lomā, pielāgojot frizūru, apģērbu, vietniekvārdu un, iespējams, pieņemot jaunu vārdu. Sociālā pāreja var ietvert arī grima lietošanu vai apģērba modifikāciju, lai slēptu pubertātes laikā notikušās pārmaiņas ķermenī. Audiologopēda vadībā iespējama arī balss terapija, kuras laikā dabīgi tiek modificēta balss atbilstoši dzimumidentitātei. Pieņemot lēmumus par sociālo pāreju un plānošanu, svarīgi apsvērumi ir bērna vai pusaudža drošība un iespējamība tikt pieņemtam sabiedrībā. Sociālo pāreju ieteicams īstenot ne ātrāk kā pubertātes sākumā. Jāņem vērā, ka pāragra tās īstenošana var būt psiholoģiski traumējoša un radīt sociālas barjeras atgriežoties pie bioloģiskā dzimuma lomas.
Ārstēšana, pie noturīgiem dzimumidentitātes traucējumiem
- Sasniedzot pubertātes vecumu var tikt izmantota medikamentozā terapija, lai ietekmētu endokrīno sistēmu, taču jāņem vērā, ka šī ir terapija, kura tiek nopietni saskaņota un pārrunāta, tiek nozīmēta tikai pēc rūpīgas izvērtēšanas.;
- Vecuma posmā līdz 16 gadiem var tikt izmantoti pubertātes bloķētāji – tie ir cilvēku radīti hormoni, kas aptur dzimumam tipisko hormonu izdalīšanos, līdz ar to kavējot indivīda skatījumā nevēlamo dzimuma pazīmju attīstību. Šādas terapijas uzsākšanu jāsaskaņo ar psihiatru, kura uzraudzībā tiek kontrolēta terapijas ietekme uz bērna mentālo veselību. Kā arī nepieciešams diagnozes apstiprinājums no endokrinologa puses;
- Ja persona ir lietojusi pubertātes bloķētājus un vēl aizvien pēc 16 gadu vecuma saglabājas pārliecība par dzimuma maiņu, viņam var tikt piedāvāts uzsākt kros-hormonu terapiju (pretējā dzimuma hormonu lietošanu). Šī metode var palīdzēt bērna bioloģisko dzimumu pietuvināt viņa dzimuma identitātei;
- Sasniedzot 18 gadu vecumu, jaunietim ir iespēja veikt dzimuma maiņas operāciju jeb pāreju uz savu vēlamo dzimumu. Ne visi cilvēki, kuriem konstatēti dzimuma identitātes traucējumi, vēlēsies veikt dzimuma maiņas operāciju. Kopumā populācijā cilvēku skaits, kuri veic šādas operācijas, ir samērā mazs.
Terapijas mērķi
Dzimumidentitātes traucējumu gadījumā terapijas uzdevums nav pārvērst personu par pretējā dzimuma pārstāvi, bet gan mazināt viņa emocionālās ciešanas, ko rada piešķirtā dzimuma neatbilstība dzimumidentitātei. Terapijas plašuma apmērs tiek izvērtēts katram pacientam individuāli, rūpīgi apsverot katra nākamā soļa nepieciešamību. Ja īstenojot tikai atbalsta sniegšanu un sociālo pāreju pacients jūtas ērti un ir apmierināts, tālākos soļus īstenot nav nepieciešams, jo mērķis – uzlabot pacienta pašsajūtu ir sasniegts. Līdzīgi tiek izvērtēta tālāko taktiku izvēle un nepieciešamība.
Saistītās ārstu specialitātes
Informatīvie materiāli
Dzimumidentitātes attīstība
Jaunākie pētījumi izvirza pieņēmumus, ka šis process sākas jau agrīni, bērnam vēl atrodoties mātes vēderā.
Dzimuma identitāte
Gadījumos, kad neesi pārliecināts par jautājumiem, kas skar tavu dzimumidentitāti, vari justies nomākts un izjust papildus trauksmi.
Palīdzība dzimumidentitātes traucējumu gadījumā
Katrs dzimuma disforijas gadījums ir unikāls, līdz ar to nepieciešama individuāla izvērtēšana un pieeja. Tas nozīmē, ka ne visiem indivīdiem palīdzēs tikai viens noteikts ārstēšanas modelis.
Saistītas tēmas
Seksuālā un reproduktīvā veselība
Seksuālā un reproduktīvā veselība ir ar cilvēka seksuālo un reproduktīvo sistēmu saistīta fiziska, garīga un sociāla labklājība.
Mentālā veselība
Mentālo veselību raksturo dažādi dzīves aspekti un svarīgi pievērst uzmanību tiem visiem, lai saprastu, vai jūtamies apmierināti ar savu ikdienu.
Ginekoloģija
Ginekoloģija ir medicīnas nozare, kas rūpējas par sievietes reproduktīvo veselību.