Dispraksija, zināma arī kā koordinācijas attīstības traucējumi, ir neirālās attīstības traucējumu veids.
Galvenā pazīme ir būtiski motoro spēju, koordinācijas un līdzsvara attīstības traucējumi, kas nav izskaidrojami tikai ar intelektuālās attīstības traucējumiem vai specifiskiem iedzimtiem vai iegūtiem neiroloģiskiem traucējumiem. Šādiem bērniem ir grūtības plānot un veikt vienkāršas un/vai kompleksas motoras darbības. Izpausmju smagums var variēt no tādu vienkāršu darbību veikšanas nespējas kā māšana ar roku līdz nespējai izpildīt kompleksas darbības, piemēram, zobu tīrīšana.
Dispraksija neietekmē intelektu, taču var veicināt mācīšanās traucējumu attīstību un būtiski ietekmēt dzīves kvalitāti.
Dispraksijas pazīmes novērojamas jau zīdaiņa vecumā, kad bērns sāk rāpot un staigāt. Bērnam nereti var būt neparasta ķermeņa poza, acu-rokas koordinācijas traucējumi, ir grūtības spēlēt tādas spēles, kas prasa labu koordināciju, piemēram, klucīšu likšana tornī vai vienā līnijā. Vēlāk ir redzamas grūtības apģērbties, ēst, zīmēt, rakstīt, izmantot šķēres – respektīvi grūtības pareizi satvert un noturēt sīkus priekšmetus. Var būt traucēta arī runas un valodas attīstība.
Sportiskās spējas ir netipiski sliktākas nekā vienaudžiem. Nereti bērni izvairās no komandas sporta spēlēm. Viņiem ir grūtības staigāt pa kāpnēm, lēkt ar lecamauklu, skriet. Šādi bērni izskatās neveikli, lempīgi – var ieskriet apkārtējās vides objektos, no rokām krīt ārā priekšmeti, paši bieži krīt. Svarīgi atcerēties, ka neveiklība kā vienīgā pazīme neliecina par dispraksiju, jo tā ir novērojama arī citiem bērniem ar normālām motorām funkcijām.
Var būt koncentrēšanās grūtības un nespēja plānot savas darbības, grūtības atcerēties instrukcijas un sekot tām. Tam seko pašvērtējuma pazemināšanās, depresīva simptomātika un uzvedības traucējumi.
Tā kā klīnisko pazīmju smagums bērnu populācijā variē, dispraksiju parasti diagnosticē pēc 5 gadu vecuma.
Precīzi cēloņi nav zināmi. Tas ir neirālās attīstības traucējumu veids un skar 10% populācijas, no tiem 2% ar smagiem traucējumiem. 3-4x biežāk zēniem nekā meitenēm.
Riska faktori:
Nav specifisku izmeklējumu. Diagnozes uzstādīšana ietver citu traucējumu izslēgšanu. Par dispraksiju domā tad, ja netiek atklāts iemesls šādiem traucējumiem. Veicamie izmeklējumi:
Specifiskas ārstēšanas nav. Nepieciešams regulāri speciālistu (fizioterapeita, ergoterapeita, audiologopēda) vadībā trenēt un attīstīt prasmes, kuras padodas vissliktāk. Palīdzoši uzdevumi:
Papildu informācija
Izteiktu traucējumu gadījumā ir iespējams vērsties pedagoģiski medicīniskajā komisijā, lai ieteiktu piemērotāko izglītības programmu un atbalsta pasākumus.
Specifiskas profilakses nav. Pēc iespējas ātrāk jāpamana, ka bērnam ir grūtības. Jāattīsta traucētās prasmes un jāpielāgo mācību vidi bērna vajadzībām. Tas uzlabos bērna sniegumu, uzlabos pašvērtējumu, mazinās garastāvokļa un trauksmes spektra traucējumu, uzvedības un sociālās komunikācijas grūtību attīstības risku.
Iekļaujoša izglītība attiecas uz visiem skolēniem. Visi skolēni mācās atbilstoši savām spējām un attīstības līmenim, saņem atbilstošu palīdzību mācību satura apguvē un skolā jūtas labi. Plašākā nozīmē iekļaujoša izglītība attiecas uz visu sabiedrību.
