Onkoloģisku pacientu ādas kopšana
Āda ir cilvēka lielākais orgāns. Īpaši svarīgi rūpēties par bērna ādu, kamēr viņš ārstējas no onkoloģiskas saslimšanas.
Glioma (zema ļaundabīguma pakāpes)
Zema ļaundabīguma (malignitātes) pakāpes gliomas ir reti centrālās nervu sistēmas (CNS) audzēji.
Attēls
Created: 1. jūnijs, 2022. gads
Atjaunots: 8. marts, 2023. gads
Atjaunots: 8. marts, 2023. gads
Drukāt
Zemas pakāpes gliomas ir centrālās nervu sistēmas (CNS) audzēji. Tie ir solīdi (lokalizēti) audzēji, kas rodas no ļaundabīgi pārveidotām galvas vai muguras smadzeņu šūnām. Tā kā tie attīstās tieši no CNS šūnām, tos sauc arī par primāriem CNS audzējiem, tādējādi tos atšķir no citiem audzējiem, kas izplatījušies līdz CNS ar metastāzēm. Zemas pakāpes gliomas var attīstīties jebkurā nervu sistēmas daļā, tomēr lielākā daļa no tām atrodas smadzenītēs un smadzeņu centrālajos reģionos, piemēram, redzes nervu vadīšanas ceļā (optiskā ceļa gliomas), hipotalāma un hipofīzes asī.
Zemas pakāpes gliomu augšana nav prognozējama. Lielākajai daļai pacientu šie audzēji ir lokalizēti un aug lēni vai pat neprogresē, taču dažkārt tie var pārveidoties un augt strauji un agresīvi. Tā kā vieta galvaskausā ir ierobežota un augošs audzējs, kas aizņem vietu, var sabojāt svarīgas smadzeņu zonas, jebkura zemas pakāpes glioma laika gaitā var kļūt bīstama dzīvībai. Audzēja šūnu izplatīšanās (metastāzes) risks caur muguras smadzeņu (cerebrospinālo) šķidrumu parasti ir zems.
Saslimstība
Zema ļaundabīguma pakāpes gliomas ir visbiežāk sastopamie CNS audzēji bērnu un pusaudžu vidū. Katru gadu aptuveni 2–3 bērniem un pusaudžiem no 100 000 diagnosticē zemas pakāpes gliomu. Tā attīstās visos vecumos, bet vidējais pacientu vecums ir 5–7 gadi. Dažas zemas pakāpes gliomas apakšgrupas biežāk ietekmē mazākus bērnus. To atspoguļo kopumā augstākā bērnu saslimstība 2–5 gadu vecumā. Zēnus šīs slimība ietekmē nedaudz biežāk nekā meitenes (dzimumu attiecība 1,1–1,3:1).
Zemas pakāpes gliomu veidi
Lielajā zemas pakāpes gliomu grupā ietilpst daudzi audzēju veidi, kas atšķiras gan mikroskopiski (histoloģiskais raksturojums), gan pēc to bioloģiskās uzvedības (molekulāri ģenētiskās īpašības). Turklāt gliomas atšķiras pēc audzēja ļaundabīguma pakāpes, kas nosaka to, cik ātri un agresīvi tās aug. Pasaules Veselības organizācija (PVO) klasificē zemas pakāpes gliomas vai nu kā PVO I, vai PVO II pakāpes audzējus (skatīt informāciju zemāk). Augstas pakāpes gliomas (PVO III un IV pakāpes audzēji) ir ļoti ļaundabīgas, un tās šeit netiks apskatītas.
Tāpat zema ļaundabīguma pakāpes gliomas klasificē, balstoties uz to novietojumu jeb lokalizāciju, kā arī vadoties no glijas šūnu veida, no kurām pārveidošanās rezultātā audzējs attīstījies, – astrocīti, oligodendrocīti vai ependimocīti.
PVO I pakāpes audzēji (ņemot vērā to bioloģisko uzvedību) ir labdabīgas gliomas, kas parasti aug lēni, un tām ir asas robežas. Augot audzējs var nospiest blakus esošos audus, bet parasti tajos neieaug.
Turpretī PVO II pakāpes audzējiem ir tendence ieaugt blakus esošajās struktūrās un citās centrālās nervu sistēmas daļās. Zemas pakāpes gliomu pārveidošanās par augstas pakāpes (ļoti ļaundabīgām) gliomām bērniem parasti notiek reti. Tas vairāk raksturīgs pieaugušajiem.
PVO 1 (I) ļaundabīguma pakāpes audzēju piemēri ir pilocītiskā astrocitoma, gliālie audzēji – ganglioglioma, disembrioplastisks neiroepiteliāls audzējs u.c.
PVO 2 (II) atbilst pleomorfa ksantoastrocitoma u.c.
PVO ļaundabīguma pakāpi vienmēr norāda kopā ar audzēja histoloģisko diagnozi un/vai molekulārģenētiskajām izmaiņām.
Zemas pakāpes gliomu dažādu (histoloģisko) apakštipu sastopamība ir atšķirīga. Pilocītiskās astrocitomas sastāda aptuveni 50–70%, kam seko glioneirālie audzēji (10%) un difūzās astrocitomas (10%).
Simptomu apraksts
Līdzīgi kā citiem centrālās nervu sistēmas audzējiem, arī zemas pakāpes gliomu simptomi galvenokārt ir atkarīgi no pacienta vecuma, audzēja novietojuma un lieluma, kā arī izplatīšanās veida CNS.
Vispārēji (nespecifiski) simptomi
Vispārējie simptomi rodas neatkarīgi no audzēja atrašanās vietas. Tie var būt līdzīgi citām slimībām, kas nav saistītas ar centrālo nervu sistēmu. Vispārējie simptomi var būt galvassāpes un/vai muguras sāpes, reibonis, apetītes zudums, slikta dūša un vemšana (it īpaši no rīta pēc pamošanās), svara zudums, pieaugošs nogurums, koncentrēšanās grūtības, problēmas skolā, garastāvokļa svārstības un rakstura izmaiņas, kā arī attīstības kavēšanās.Galvenais šo simptomu cēlonis ir lēni, bet nepārtraukti pieaugošs spiediens galvaskausā (intrakraniālais spiediens). To var izraisīt ne tikai augošs audzējs galvaskausā, kas aizņem arvien vairāk vietas, bet arī tas, ka audzējs bloķē muguras smadzeņu (cerebrospinālā) šķidruma plūsmu, tādējādi liekot smadzeņu šķidrumam uzkrāties galvaskausā (hidrocefālija). Zīdaiņiem un maziem bērniem ar atvērtu lielo avotiņu paaugstināts spiediens galvaskausā un hidrocefālija parasti izspiež avotiņu uz āru vai rada lielāku galvas apkārtmēru, nekā tas ir vecumam atbilstoši (makrocefālija).
Lokāli (specifiski) simptomi
Lokālie simptomi var norādīt uz audzēja atrašanās vietu, ietekmējot CNS funkcionālos reģionus. Tādējādi zemas pakāpes glioma smadzenītēs var izraisīt reiboni un gaitas traucējumus, turpretī šāds audzējs puslodēs var būt saistīts ar krampjiem un/vai motoru funkciju trūkumu. Muguras smadzeņu audzējs var radīt muguras sāpes un dažāda veida kustību un jušanas traucējumus, piemēram, muskuļu vājumu un nejutīgumu. Arī redzes traucējumi, garīgās un miega problēmas, kaut arī mazākā mērā, tomēr var liecināt par audzēja novietojumu.
Noderīgi zināt: lielākajai daļai bērnu un pusaudžu ar zemas pakāpes gliomu veselības problēmas (simptomi) attīstās lēni, jo audzējs parasti aug lēni.
Cēloņi
Zemas pakāpes gliomas rodas no ļaundabīgi pārveidotām glijas šūnām (neiroglija). Tās ir šūnas, kas nodrošina atbalstu un aizsardzību smadzeņu nervu šūnām (neironiem). Precīzs šo ļaundabīgo glijas šūnu pārveidošanās cēlonis vēl nav pilnībā noskaidrots.
Līdz šim ir zināms, ka bērniem ar noteiktām iedzimtām slimībām (piemēram, 1. tipa neirofibromatozi (NF1) vai tuberozo sklerozi) ir lielāks risks saslimt ar zemas pakāpes gliomu nekā viņu veselajiem vienaudžiem. Piemēram, līdz 20% NF1 pacientu pirmajos 20 dzīves gados attīstās zemas pakāpes glioma, galvenokārt redzes nervu vadīšanas ceļa zonā vai smadzeņu stumbra apakšdaļā. Līdz 15% tuberozās sklerozes pacientu pirms pilngadības sasniegšanas diagnosticē subependimālo milzšūnu astrocitomu, kas ir zemas pakāpes gliomas apakštips. Pamatojoties uz audzēja attīstības tendencēm, šāda veida ģenētiskās slimības ir pazīstamas arī kā audzēju noslieces (predispozīcijas) sindromi.
Arī staru terapija smadzenēm bērnībā, piemēram, ārstējot noteiktas leikēmijas formas vai acs ļaundabīgu audzēju, ir saistīta ar paaugstinātu CNS audzēja attīstības risku vēlāk dzīvē.
Izmeklējumu apraksts
Ja ārstam, pamatojoties uz pacienta izmeklēšanu un/vai attēldiagnostikas rezultātiem, ir aizdomas par CNS audzēju, pacients pēc iespējas ātrāk jāizmeklē Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā, kur diagnostiskos izmeklējumus var uzsākt un veikt bērnu ļaundabīgo slimību speciālisti. Nepieciešama ļoti cieša dažādu speciālistu, piemēram, bērnu hematoonkologu, bērnu neiroķirurgu, bērnu radiologu, patologu sadarbība, lai noskaidrotu, vai pacients tiešām cieš no ļaundabīga CNS audzēja, un, ja tā ir, lai noteiktu audzēja tipu un slimības izplatību, kas ir svarīgi ārstēšanas plānošanai un prognozei.
Izmeklējumi, lai apstiprinātu audzēja esamību
Sākotnējā diagnostika balstās uz rūpīgu neiroloģisko izmeklēšanu un attēldiagnostiku, piemēram, magnētiskās rezonanses izmeklējumu un dažreiz datortomogrāfiju. Šīs diagnostikas metodes palīdz apstiprināt vai izslēgt CNS audzēja klātbūtni, novērtēt audzēja lielumu, kā arī apjomu attiecībā uz blakus esošajiem audiem. Pacientiem ar aizdomām par redzes ceļa gliomu ir nepieciešama arī rūpīga acu pārbaude, ko veic specializēts acu ārsts. Atkarībā no pacienta simptomiem var būt nepieciešami papildu izmeklējumi, piemēram, muguras smadzeņu šķidruma izpēte, lai atklātu vai izslēgtu audzēja šūnu izplatīšanos mugurkaula kanālā.
Audu biopsija
CNS audzēja diagnozes apstiprināšanai nepieciešama audzēja audu izmeklēšana, iegūstot tos ar biopsijas palīdzību. Operācija ir daļa no vispārējās ārstēšanas, tāpēc tā jāveic pieredzējušiem bērnu neiroķirurgiem specializētā ārstniecības centrā. Arī audzēja audu mikroskopiskās (histoloģiskās) un molekulārās analīzes ir balstītas uz dažādām specifiskām metodēm. Molekulārās izmaiņas audzējā ne tikai palīdz precīzi noteikt audzēja veidu, bet arī pielāgot terapiju.
Tikai atsevišķiem pacientiem nav nepieciešama biopsija, lai apstiprinātu zemas pakāpes gliomas diagnozi. To vidū ir pacienti ar I tipa neirofibromatozi un bez tās, kuru audzējs nepārprotami ietver hipotalāmu vidussmadzenēs vai redzes traktu un kuriem invazīva procedūra, piemēram, biopsija, sniegtu lielāku risku nekā ieguvumu. Tā kā ir zināms, ka šie bojājumi, visticamāk, ir pilocītiskas astrocitomas (I pakāpe), dažādu jomu ārstu komanda var nolemt, ka šādos gadījumos audzēja diagnoze jānosaka pieredzējušam radiologam, pamatojoties uz bojājuma īpašajām pazīmēm attēldiagnostikas izmeklējumos.
Izmeklējumi pirms ārstēšanas sākuma
Gatavojoties intensīvai terapijai, jāveic papildu izmeklējumi, piemēram, rentgenogrāfija, lai pārbaudītu plaušas, vai elektrokardiogrāfija un ehokardiogrāfija sirdsdarbības pārbaudei. Elektroencefalogramma palīdz noteikt smadzeņu zonas, kurās audzējs varētu izraisīt krampjus. Turklāt var būt nepieciešama acu ārsta pārbaude, kā arī dažādi elektrofizioloģiski izmeklējumi, lai novērtētu redzes, dzirdes, kustību un maņu funkcijas.
Ļoti svarīgi noteikt, vai pacientam ir 1. tipa neirofibromatoze (NF I) vai tuberozā skleroze, jo šo slimību esamība ietekmē ārstēšanas stratēģiju.
Turklāt, lai novērtētu pacienta vispārējo veselības stāvokli un pārbaudītu, vai slimība ietekmē noteiktu orgānu (piemēram, aknu un nieru) darbību un vai ir kādi vielmaiņas traucējumi, kas jāņem vērā pirms terapijas vai tās laikā, jāveic arī asins analīzes. Hormonālo dziedzeru stāvokli un darbību pārbauda, lai pēc iespējas agrāk atklātu un kontrolētu iespējamos ar audzēju un/vai ārstēšanu saistītos endokrinoloģiskos traucējumus. Tā paša iemesla dēļ pirms ārstēšanas ieteicamas neiropsiholoģiskās pārbaudes. Jebkuras izmaiņas, kas rodas ārstēšanas laikā un pēc tās, var labāk novērtēt, pamatojoties uz sākotnējo testu rezultātiem, kas palīdz pēc iespējas mazināt ar ārstēšanu saistītu blakusparādību risku.
Ārstniecība, simptomu mazināšana
Ārstēšanas plānošana
Pēc diagnozes apstiprināšanas plāno terapiju. Lai izstrādātu riskam pielāgotu ārstēšanas shēmu, ārstēšanas plānošanas laikā tiek apsvērti dažādi individuāli faktori, kas ietekmē pacienta prognozi (saukti par riska faktoriem vai prognostiskiem faktoriem). Tā ir riskam pielāgota ārstēšanas stratēģija.
Svarīgi prognostiskie faktori ir audzēja veids, lokalizācija, lielums un izplatība, simptomi. Prognostiska loma ir arī pacienta vecumam un vispārējam stāvoklim, kā arī, piemēram, iedzimta sindroma (1. tipa neirofibromatozes vai tuberozās sklerozes) esamībai. Visus šos faktorus iekļauj ārstēšanas plānošanā, lai sniegtu katram pacientam iespējami labāko rezultātu.
Ārstēšanai jānotiek bērnu slimnīcā ar bērnu onkoloģijas programmu. Tikai šādā bērnu ļaundabīgo slimību centrā strādā ļoti pieredzējis un kvalificēts personāls (ārsti, medmāsas un daudzi citi), kas specializējies bērnu un pusaudžu ļaundabīgo slimību diagnostikā un ārstēšanā atbilstoši vismodernākajai ārstēšanai. Šo centru ārsti cieši sadarbojas savā starpā.
Ārstēšana parasti sastāv no audzēja ķirurģiskas izņemšanas (neiroķirurģijas), kam seko kontrolēta novērošanas taktika, jo ne visiem pacientiem ar zemas pakāpes gliomu nepieciešama ķīmijterapija vai staru terapija.
Ķirurģija
Pacientiem ar zemas pakāpes gliomu neiroķirurgs vienmēr veic operāciju, kuras mērķis ir maksimāla audzēja izņemšana. Tās steidzamību nosaka klīnisko simptomu smagums un audzēja atrašanās vieta. Audzēja ķirurģiskas izņemšanas apjomam ir liela ietekme uz turpmāko slimības gaitu.
Tomēr šo stratēģiju piemēro tikai tad, ja ieguvums atsver ar operāciju saistīto risku, kas jāapspriež dažādu jomu ārstiem kopā (starpdisciplināri). Dažreiz audzēji atrodas smadzeņu daļās, kas padara pilnīgu izņemšanu neiespējamu, jo šāda pieeja būtu saistīta ar lielu veselo smadzeņu audu bojājuma risku. Šiem pacientiem veic nepilnīgu audzēja izņemšanu vai biopsiju.
Papildu ārstēšana
Bērnus, kuru audzēju var pilnībā izņemt, pēc operācijas parasti tikai novēro, jo lielākajai daļai šo pacientu neattīstās atkārtota slimība. Ja audzēja pilnīga izņemšana nav iespējama, ārsti lemj, vai pacientam nepieciešama papildu terapija, piemēram, ķīmijterapija un staru terapija. Ja nē, tad pacientu novēro, regulāri veicot izmeklējumus.
Šībrīža ārstēšanas stratēģija paredz, ka neķirurģiska terapija diagnozes noteikšanas laikā ieteicama tikai pacientiem ar smagiem klīniskiem simptomiem, piemēram, progresējošu redzes zudumu. Pat pēc nepilnīgas audzēja izņemšanas daudziem bērniem un pusaudžiem nav ne audzēja augšanas pazīmju, ne citu nopietnu veselības problēmu, un viņu izdzīvošanas varbūtība ir liela. Tāpēc nereti šos pacientus, tāpat kā bērnus pēc pilnīgas audzēja izņemšanas, novēro un veic kontroles izmeklējumus, nevis ķīmijterapiju vai staru terapiju.
Ja rodas audzēja augšanas pazīmes vai ja pacientam parādās un progresē simptomi, tad izvērtē otrās operācijas riskus un ieguvumus. Ja otrās operācijas veikšana nav iespējama vai ir pārāk riskanta, alternatīva ir ķīmijterapija vai staru terapija. Ārsti rūpīgi izvērtē ārstēšanas optimālo laiku un stratēģiju.
Vēl nesen pacienta vecums bija galvenais faktors, izvēloties ķīmijterapiju vai staru terapiju. Ķīmijterapiju parasti izvēlējās, lai ārstētu jaunākus bērnus, kuriem staru terapija nebūtu iespējama. Tomēr šodien ir labi zināms, ka ķīmijterapija nesamazina turpmākās staru terapijas efektivitāti, tāpēc daudzu valstu eksperti ir vienojušies, ka šādos gadījumos ieteicams izvēlēties ķīmijterapiju.
Progresējošas vai atkārtotas slimības gadījumā ķīmijterapiju var veikt pat vairākas reizes un ar dažādiem medikamentiem. Mērķis ir pēc iespējas ilgāk atlikt staru terapiju, īpaši jaunākiem bērniem, kuru smadzeņu attīstība ir ļoti jutīga pret apstarošanas izraisītiem bojājumiem un ilgtermiņa blakusparādībām. Tikai tad, ja ķīmijterapija joprojām ir neveiksmīga, staru terapiju uzskata par alternatīvu, izņemot pacientus, kas jaunāki par gadu vai kuriem ir plaši izplatīta slimība.
Ķīmijterapija
Ķīmijterapijā izmanto medikamentus (tā sauktie citostatiskie līdzekļi), kas var iznīcināt vai kavēt ļaundabīgu šūnu augšanu. Ārstēšana ietver vairākus medikamentus, lai nodrošinātu pēc iespējas lielāku efektivitāti audzēja šūnu likvidēšanā. Standarta Eiropas ārstēšanas režīmi ietver vinkristīnu un karboplatīnu. Ja šie līdzekļi atstāj nelabvēlīgu ietekmi vai nav efektīvi, var ievadīt arī citus medikamentus, piemēram, etopozīdu, ciklofosfamīdu vai cisplatīnu.
Saskaņā ar pašreizējiem protokoliem pacientu ārstēšana sastāv no divām galvenajām daļām: indukcijas un konsolidācijas fāzes, no kurām katra ietver vairākus ārstēšanas blokus. Pirmā (intensīvā) fāze kalpo, lai samazinātu atlikušo audzēju vai apturētu tā augšanu. Otrā fāze paredzēta, lai saglabātu vai pat uzlabotu iepriekšējās ārstēšanas rezultātus.
Staru terapija
Staru terapija izraisa DNS bojājumus audzēja šūnās, tādējādi izraisot šūnu nāvi. Pacienti ar zemas pakāpes gliomām parasti saņem kopējo starojuma devu no 50 līdz 54 Grejiem (Gy) piecu līdz sešu nedēļu laikā. Mūsdienu staru terapijas metodes, piemēram, intensitātes modulētā staru terapija, palīdz mazināt veselo audu bojājumus.
Īpašas situācijas – pacienti ar neirofibromatozi
Neatkarīgi no riska veidoties audzējiem, pacientiem ar I tipa neirofibromatozi (NF I) var būt arī ar NF saistīti kognitīvi traucējumi. Lai novērstu staru terapijas izraisītus smadzeņu bojājumus, staru terapijas vietā nozīmē ķīmijterapiju. NF I pacientiem ķīmijterapija ir ļoti efektīva.
Terapijas protokoli
Lielajos bērnu ārstēšanas centros bērni un pusaudži ar zemas pakāpes gliomu saņem terapiju saskaņā ar standartizētiem protokoliem. Šos protokolus ir izstrādājuši eksperti, un tie nodrošina konsekventu ķīmijterapijas un staru terapijas koncepciju, pamatojoties uz pacienta vecumu diagnozes noteikšanas laikā, kā arī blakus esošām slimībām, piemēram, NF1.
Mērķterapija
Atsevišķās situācijās var lietot individualizētu jeb mērķterapiju. Audzēju izmeklējot molekulārbioloģiski, dažkārt var atrast konkrētas ģenētiskas izmaiņas, kuras iespējams ietekmēt ar speciāli izstrādātiem medikamentiem. Mērķterapija nozīmē, ka audzēja ārstēšanā pielieto šādu medikamentu, tādējādi kavējot audzēja augšanu. Visbiežāk šādu ārstēšanu pielieto audzēja atkārtošanās (recidīva) gadījumā.
Prognoze
Bērniem un pusaudžiem ar zemas pakāpes gliomu prognoze mūsdienās ir ievērojami uzlabojusies. Izdzīvošanas iespēja ir ļoti laba lielākajai daļai bērnu un pusaudžu: vairāk nekā 90% no visiem pacientiem ilgstoši izdzīvo, tomēr daudziem no viņiem paliek ar audzēju un/vai ārstēšanu saistīta vēlīna ietekme.
Ārstēšanas iespējas un līdz ar to arī prognoze ir ievērojami atkarīga no audzēja novietojuma un neiroķirurģiskās iejaukšanās iespējām. Tādējādi pacienti ar zemas pakāpes astrocitomām smadzenītēs un smadzenēs pēc pilnīgas audzēja izņemšanas sasniedz 100% ilgtermiņa izdzīvošanas rādītājus, savukārt pacientiem pēc nepilnīgas audzēja izņemšanas vai ar audzēju citos smadzeņu reģionos prognoze ir mazāk labvēlīga.
Arī potenciālais ar audzēju un/vai ārstēšanu saistītais neiroloģiskais, redzes, endokrinoloģiskais, intelektuālais un psihosociālais deficīts var negatīvi ietekmēt dzīves kvalitāti.
Iespējamā ārstniecība un rehabilitācija
Informatīvie materiāli
Onkoloģisku pacientu higiēna
Bērniem ar onkoloģiskām saslimšanām ir novājināta imunitāte. To izraisa saslimšana un/vai tās ārstēšanā pielietotā terapija.
Rehabilitācija bērniem ar onkoloģiskām saslimšanām
Rehabilitācijas pasākumi bērniem ar onkoloģisku saslimšanu būs atšķirīgi un piemērojami individuāli.
Autore: Maria Yiallouros; Dr. med. habil. Gesche Tallen, izveidots: 2007/04/20, redaktore: Maria Yiallouros, recenzents: Dr. med. Astrid Gnekow; Dr. Daniela Kandels, Pēdējā modifikācija: 2021/06/14 doi:10.1591/poh.patinfo.ng.kurz.1.20070627
- Kaatsch P, Grabow D, Spix C: German Childhood Cancer Registry - Anual Report 2018 (1980-2017). Institute of Medical Biostatistics, Epidemiology and Informatics (IMBEI) at the University Medical Center of the Johannes Gutenberg University Mainz 2019 [URI: http://www.kinderkrebsregister.de/ typo3temp/ secure_downloads/ 22605/ 0/ 2df4719687ba2596d4216218a4f4632763b64847/ jb2018s.pdf]
- Fleischhack G, Rutkowski S, Pfister SM, Pietsch T, Tippelt S, Warmuth-Metz M, Bison B, van Velthoven-Wurster V, Messing-Jünger M, Kortmann RD, Timmermann B, Slavc I, Witt O, Gnekow A, Hernáiz Driever P, Kramm C, Benesch M, Frühwald MC, Hasselblatt M, Müller HL, Sörensen N, Kordes U, Calaminus G: ZNS-Tumoren. in: Niemeyer C, Eggert A (Hrsg.): Pädiatrische Hämatologie und Onkologie. Springer-Verlag GmbH Deutschland, 2. vollständig überarbeitete Auflage 2018, 359 [ISBN: 978-3-662-43685-1]
- Gnekow AK: Gliome niedrigen Malignitätsgrades im Kindes- und Jugendalter. Leitlinie der Gesellschaft für Pädiatrische Onkologie und Hämatologie 2018 [URI: https://www.awmf.org/ uploads/ tx_szleitlinien/ 025-024l_S1_Gliome_niedrigen_Malignitätsgrades_Kindesalter_Jugendalter_2018-11.pdf]
- Ripperger T, Bielack SS, Borkhardt A, Brecht IB, Burkhardt B, Calaminus G, Debatin KM, Deubzer H, Dirksen U, Eckert C, Eggert A, Erlacher M, Fleischhack G, Frühwald MC, Gnekow A, Goehring G, Graf N, Hanenberg H, Hauer J, Hero B, Hettmer S, von Hoff K, Horstmann M, Hoyer J, Illig T, Kaatsch P, Kappler R, Kerl K, Klingebiel T, Kontny U, Kordes U, Körholz D, Koscielniak E, Kramm CM, Kuhlen M, Kulozik AE, Lamottke B, Leuschner I, Lohmann DR, Meinhardt A, Metzler M, Meyer LH, Moser O, Nathrath M, Niemeyer CM, Nustede R, Pajtler KW, Paret C, Rasche M, Reinhardt D, Rieß O, Russo A, Rutkowski S, Schlegelberger B, Schneider D, Schneppenheim R, Schrappe M, Schroeder C, von Schweinitz D, Simon T, Sparber-Sauer M, Spix C, Stanulla M, Steinemann D, Strahm B, Temming P, Thomay K, von Bueren AO, Vorwerk P, Witt O, Wlodarski M, Wössmann W, Zenker M, Zimmermann S, Pfister SM, Kratz CP: Childhood cancer predisposition syndromes-A concise review and recommendations by the Cancer Predisposition Working Group of the Society for Pediatric Oncology and Hematology. American journal of medical genetics. Part A 2017, 173: 1017 [PMID: 28168833]
- Gnekow AK, Walker DA, Kandels D, Picton S, Giorgio Perilongo, Grill J, Stokland T, Sandstrom PE, Warmuth-Metz M, Pietsch T, Giangaspero F, Schmidt R, Faldum A, Kilmartin D, De Paoli A, De Salvo GL, of the Low Grade Glioma Consortium and the participating centers: A European randomised controlled trial of the addition of etoposide to standard vincristine and carboplatin induction as part of an 18-month treatment programme for childhood (≤16 years) low grade glioma - A final report. European journal of cancer (Oxford, England : 1990) 2017, 81: 206 [PMID: 28649001]
- Rutkowski S, Trollmann R, Korinthenberg R, Warmuth-Metz M, Weckesser M, Krauss J, Pietsch T: Leitsymptome und Diagnostik der ZNS-Tumoren im Kindes- und Jugendalter. Gemeinsame Leitlinie der Gesellschaft für Neuropädiatrie und der Gesellschaft für Pädiatrische Onkologie und Hämatologie 2016 [URI: http://www.awmf.org/ uploads/ tx_szleitlinien/ 025-022l_S1_ZNS-Tumoren_Kinder_Jugendliche_2016-09.pdf]
- Louis DN, Perry A, Reifenberger G, von Deimling A, Figarella-Branger D, Cavenee WK, Ohgaki H, Wiestler OD, Kleihues P, Ellison DW: The 2016 World Health Organization Classification of Tumors of the Central Nervous System: a summary. Acta neuropathologica 2016, 131: 803 [PMID: 27157931]
- Gnekow AK, Falkenstein F, von Hornstein S, Zwiener I, Berkefeld S, Bison B, Warmuth-Metz M, Driever PH, Soerensen N, Kortmann RD, Pietsch T, Faldum A: Long-term follow-up of the multicenter, multidisciplinary treatment study HIT-LGG-1996 for low-grade glioma in children and adolescents of the German Speaking Society of Pediatric Oncology and Hematology. Neuro-oncology 2012, 14: 1265 [PMID: 22942186]
- Hernáiz Driever P, von Hornstein S, Pietsch T, Kortmann R, Warmuth-Metz M, Emser A, Gnekow AK: Natural history and management of low-grade glioma in NF-1 children. J Neurooncol 2010, [PMID: 20352473]
- Calaminus G: Lebensqualität bei Kindern und Jugendlichen mit Hirntumoren. WIR Informationsschrift der Aktion für krebskranke Kinder e.V. (Bonn) 2004, 2: 6 [URI: http://www.kinderkrebsstiftung.de/ fileadmin/ KKS/ files/ zeitschriftWIR/ 2004_2/ lebensqaulitaet.pdf]
- Gnekow AK: Therapie von Gliomen niedriger Malignität im Kindes- und Jugendalter. WIR Informationsschrift der Aktion für krebskranke Kinder e.V. (Bonn) 2003, 2: 8 [URI: http://www.kinderkrebsstiftung.de/ fileadmin/ KKS/ files/ zeitschriftWIR/ 2003_2/ behandlungsnetzwerk10-02.pdf]
- Listernick R, Louis DN, Packer RJ, Gutmann DH: Optic pathway gliomas in children with neurofibromatosis 1: consensus statement from the NF1 Optic Pathway Glioma Task Force. Ann Neurol 1997, 41: 143 [PMID: 9029062]
- Louis DN, Perry A, Wesseling P et al. Th6 2021 WHO Classification of Tumors of the Central Nervous System: a summary; Neuro-Oncology, Volume 23, Issue 8, August 2021, Pages 1231-1251 https://doi.org/10.1093/neuonc/noab106