Zilā tipa elpas aiztures lēkmes

Zilā tipa elpas aiztures lēkmes skar 0,1–4,6 % veselu bērnu, tās uzskatāmas par neepileptisku lēkmjveida notikumu. Tās sākas 6–18 mēnešu vecumā (atsevišķos gadījumos pat pirmajā dzīves mēnesī), visbiežāk vērojamas divu gadu vecumā, pēc tam kļūst arvien retākas un lielākoties izzūd līdz piecu gadu vecumam. Trešdaļā gadījumu šādas lēkmes bijušas arī kādam no ģimenes locekļiem. Vienmēr kā provocējošais faktors kalpo izteikta raudāšana (forsēta elpošana). Raudot bērns pēkšņi aiztur elpu (izelpā), dažu sekunžu laikā kļūst zilgans, ļengans, zaudē samaņu, var nostiepties, izliekties, noraustīties. Kopumā lēkme ilgst ne vairāk kā vienu minūti, turklāt krampjiem līdzīgās parādības vērojamas, ja epizode ilgst vismaz 45 sekundes. Lēkme beidzas ar skaļu ieelpu un ādas krāsas normalizēšanos. Ja bērns mēģinātu pats aizturēt elpu, nekas no minētā nenotiktu dažu sekunžu laikā, it īpaši straujā sejas ādas krāsas maiņa.

Izmeklēšanas plānā ietilpst asins analīzes, lai izvērtētu, vai bērnam ir dzelzs deficīts.

Lai novērstu lēkmes, jācenšas novērst bērna uzmanību no raudāšanas iemesla. Ja raudāšanas iemesls bijis kāds aizliegums vai atteikums, vēlams uzreiz nemainīt savu lēmumu nomierināšanas nolūkos, bet izmantot ko citu bērna garastāvokļa uzlabošanai. Ja vecāki piekāpjas katru reizi, kad bērns sāk raudāt, bērns iemācās, ka raudāšana ir veids, kā panākt savu, tādējādi parādās manipulatīva uzvedība. Protams, ilgtermiņā vēlams pielāgot noteikumus tā, lai izvairītos no liekiem konfliktiem ar bērnu.