Aizsapņošanās
Ikviens no mums kaut reizi dzīvē ir sapņojis ar acīm vaļā jeb skatījies vienā punktā, nepievēršot uzmanību apkārt notiekošajam, fantazējot par nereāliem notikumiem vai pārdomājot kādu savu ideju.
Lēkme ir pārejošu simptomu kopums, kas pēkšņi sākas un parasti arī pēkšņi beidzas.
Epileptiskas lēkmes ir tās, kuru iemesls ir pēkšņa pārmērīga vai pārāk vienlaicīga galvas smadzeņu nervu šūnu aktivitāte. Turpretī neepileptisku lēkmjveida notikumu iemesls nav meklējams nepareizā galvas smadzeņu šūnu darbībā. Patiesībā daļa no neepileptiskajiem notikumiem ir pilnīgi normāli, bērna vecumam atbilstoši fizioloģiski notikumi vai uzvedības īpatnības. Reizēm citas slimības var izpausties ar pēkšņiem, pārejošiem simptomiem. Turklāt arī cilvēkam ar epilepsiju lēkmju starplaikos var būt vērojami arī neepileptiski notikumi. Ir svarīgi atšķirt dabīgās īpatnības no epileptiskām lēkmēm, lai nesāktu ārstēt cilvēku, kuram nemaz nav epilepsijas. Piemēram, vecāki mēdz aizdomāties par epilepsiju, vērojot bērna dusmu lēkmes. Vairāk par šādām situācijām lasi rakstā Kā dusmu lēkmes atšķiras no epilepsijas lēkmēm?
Ja tomēr epilepsija ir diagnosticēta, ir svarīgi saprast, kura epizode ir epileptiska lēkme, kura - uzvedības īpatnība vai neepileptisks notikums, lai varētu izvērtēt terapijas efektu un bez vajadzības netiktu palielinātas medikamentu devas vai pat ievadīti glābējmedikamenti neepileptisku notikumu dēļ.
Dažādie neepileptiskie notikumi – tiki, stereotipijas, nodrebēšanas lēkmes – var kombinēties savā starpā un arī ar mācību traucējumiem, uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindromu.
Citi neepileptiskie lēkmjveida notikumi:
Ikviens no mums kaut reizi dzīvē ir sapņojis ar acīm vaļā jeb skatījies vienā punktā, nepievēršot uzmanību apkārt notiekošajam, fantazējot par nereāliem notikumiem vai pārdomājot kādu savu ideju.
Tiki ir atkārtotas, vienkāršas vai sarežģītas, bezmērķīgas kustības vai kustību sērija, ko bērns atkārto atkal un atkal.
Stereotipijas ir ritmiskas, atkārtotas, šķietami apzinātas, bet bezjēdzīgas kustības, ko bērns (vai pieaugušais) atkārto noteiktās situācijās: satraukuma, prieka brīžos vai tieši pretēji – garlaikojoties. Tās sastopamas 3–8% bērnu un jauniešu.
Tās izskatās kā pēkšņa ķermeņa augšdaļas saspringšana un nodrebināšanās jeb noskurināšanās bez redzama iemesla.
Lai gan sauktas par lēkmēm, tās nav epileptiskas.
Sāpīgs notikums, pēkšņs izbīlis vai iemērkšana ūdenī izprovocē strauju sirdsdarbības palēnināšanos, pat īslaicīgu apstāšanos. Bērns pēkšņi kļūst bāls, aiztur elpu un kļūst ļengans, zaudē samaņu.
Sinkope jeb ģībonis ir īss notikums ar pārejošiem simptomiem, tādējādi var radīt aizdomas par epileptisku lēkmi.
Psihogēnas neepileptiskas lēkmes (PNEL) sauc arī par funkcionālām lēkmēm, pseidoepileptiskām lēkmēm, disociatīvām lēkmēm vai disociatīviem krampjiem. Pēc izskata tās var būt diezgan līdzīgas epileptiskām lēkmēm. Turklāt epilepsijas pacientiem mēdz būt arī PNEL.
Mioklonija ir pēkšņa, nekontrolēta kādas ķermeņa daļas noraustīšanās, kas ilgst mazāk nekā vienu sekundi. Mioklonijas var būt arī sērijveida, bet parasti nav ritmiskas. Ir dažādi miokloniju veidi – gan fizioloģiski, gan patoloģiski.
Sandifera sindroms ietver dažādas neparastas pozas, ar kurām bērni cenšas mazināt smaga atviļņa radītās nepatīkamās sajūtas – dedzināšanu, ko izraisa kuņģa skābes nokļūšana barības vadā.
Epilepsijas ir slimību grupa, kurām kopīgs ir paaugstināts risks notikt neprovocētām epileptiskām lēkmēm.