Aizsapņošanās

Skatoties no malas, šīs epizodes, it īpaši, ja tās notiek bieži, var atgādināt epileptiskas sastingšanas lēkmes, taču tas ir neepileptisks lēkmjveida notikums.

Piemēram, mācību stundā skolotājs ievēro, ka bērns sēž ar “trulu skatienu”, neatbild, ir pārtraucis darbības. Tomēr atšķirībā no absansiem (epileptiskas lēkmes, kuru izteiktākā izpausme ir sastingšana, apziņas traucējumi), aizsapņošanās bieži ilgst vairāk nekā desmit sekundes, sākums nav tik pēkšņs un negaidīts, atkārtoti pasaucot bērnu, tomēr ir iespējams panākt reakciju, arī pieskāriens izsauc reakciju, un pēc “atgūšanās” bērns atceras gan to, par ko domājis, gan, iespējams, arī kaut ko no apkārt notikušā. Epileptiskās sastingšanas lēkmes (cits lēkmju veids, kam pēc sastingšanas mēdz pievienoties arī citas izpausmes) arī var ilgt vairāk nekā desmit sekundes, tomēr to laikā bērna reakciju nav iespējams panākt, ne atkārtoti saucot vārdā, ne pieskaroties, turklāt pēc atgūšanās bērns neatceras lēkmes laikā notikušo, var būt apjucis.

Aizsapņošanās ir pilnīgi fizioloģisks notikums. Ja tas traucē apgūt mācību vielu, var būt nepieciešams pašiem (vai ar psihologa palīdzību) pārrunāt ar bērnu un izvērtēt, kurās situācijās rodas vēlme aizsapņoties un par kādām tēmām bērns šajos brīžos domā. Mērķis ir atrast risinājumu, lai bērns spētu paveikt nepieciešamo stundās, bet arī nezaudētu tiesības padzīvot fantāziju pasaulē.

Kad jāvēršas pie speciālista?

Ja tomēr rodas aizdomas, ka nereaģēšana ir pārāk ilga un izteikta, vēlams pirms došanās pie neirologa, epizodi nofilmēt, filmēšanas laikā cenšoties bērnu sasaukt, pieskarties. Šāds video palīdzētu neirologam izvērtēt, vai ir pamats veikt elektroencefalogrāfiju, vai tomēr nav ne mazāko norāžu par epileptisku lēkmi.