Epilepsija
Epilepsijas ir slimību grupa, kurām kopīgs ir paaugstināts risks notikt neprovocētām epileptiskām lēkmēm.
Dažkārt ir situācijas, kurās nepieciešams steidzami palīdzēt cietušajam.
Palieciet tuvumā pat tad, ja sākotnēji epilepsijas pacienta apziņa ir saglabāta, – lēkmes laikā var pievienoties apziņas traucējumi. Cilvēks ar apziņas traucējumiem var radīt bīstamas situācijas sev un apkārtējiem, šāda lēkme var izrādīties bīstama pat tad, ja novērotie krampji neskar visu ķermeni un neizraisa krišanu. Centieties būt mierīgs un palīdziet lēkmes laikā izvairīties no negadījumiem. Neļaujiet apkārt sapulcēties lielam pūlim, lai novērstu lieku satraukumu atgūšanās brīdī. Atcerieties, ka arī pēc lēkmes vēl var būt diezgan ilgs apjukums – kādam jābūt blakus līdz pat brīdim, kad cilvēks pilnībā atgūstas un spēj par sevi parūpēties.
Ja tā ir pirmreizēja lēkme vai arī šo cilvēku nepazīstat, jau lēkmes sākumā izsauciet Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestu (NMPD) vai palūdziet kādam to izdarīt.
Lielākā daļa lēkmju ilgst 2–3 minūtes, reizēm tikai dažas sekundes. Ir ļoti svarīgi uzņemt laiku, lai zinātu, ja lēkme turpinās jau piecas minūtes. Šajā brīdī to sauc par ieilgušu lēkmi, jo strauji samazinās iespēja, ka lēkme beigsies bez medikamentiem. Tuvojoties 30 minūšu atzīmei, pieaug risks, ka lēkme varētu izraisīt paliekošu galvas smadzeņu bojājumu.
Jāatceras, ka pat tāda lēkme, kas sākusies tikai ar mutes kaktiņa raustīšanos vai citām nelielām izpausmēm, var izplatīties un radīt apziņas traucējumus vai pat visa ķermeņa krampjus ar krišanu un bezsamaņu. Daļēju apziņas traucējumu laikā, kamēr cilvēks vēl spēj staigāt un veikt automātiskas kustības, jāpieskata, lai nerastos bīstamas situācijas, piemēram, iziešana uz brauktuves, tuvošanās lejupejošām kāpnēm utt. Ja lēkme nesākās ar krišanu, jāatceras, ka kādā lēkmes brīdī cilvēks var pēkšņi krist. Savukārt pēc nokrišanas, turpinoties krampjiem, jāparūpējas, lai apkārt nebūtu objektu, kurus viegli var uzgāzt sev virsū. Jāaizvāc drošā attālumā visas asās un karstās lietas.
Noņemiet cilvēkam saulesbrilles, noņemiet šalli, atbrīvojiet ciešu apkaklīti. Izņemiet bīstamus priekšmetus no rokām.
Pirmajās piecās minūtēs vērojot lēkmi, var iegūt daudz nozīmīgas informācijas, kas vēlāk var palīdzēt terapijas pareizai piemeklēšanai. Svarīgi zināt, kā sākās lēkme, piemēram, vai uzreiz bija abu roku un kāju simetriska un sinhrona raustīšanās, vai tomēr sākumā raustījās tikai viena roka, kāja vai viens mutes kaktiņš.
Sev tuvu cilvēku vēlams nofilmēt, lai video vēlāk varētu parādīt mediķiem. Video būs informatīvāks nekā stāstījums.
Noderīga būs arī informācija par laiku pirms lēkmes – piemēram, ja lēkmes patiesais iemesls ir zems cukura līmenis asinīs (kad bija pēdējā ēdienreize?), nevis epilepsija, jau pirms lēkmes cilvēks parasti ir lēns, kavēts, bāls, nosvīdis.
Kad aktīvie krampji apsīkuši, bet cilvēks vēl nav atguvis apziņu, nepieciešams viņu novietot stabilā sānu guļā, lai samazinātu aizrīšanās risku kā jebkuram bezsamaņā esošam cietušajam.
Jāatceras, ka nav nepieciešams ar spēku novietot cilvēku stabilā sānu guļā, kamēr notiek izteikta ķermeņa raustīšanās.
Ja lēkme sākas, kamēr bērns ir piesprādzēts savā sēdeklītī vai ratos, šādā pozā viņu var atstāt visu lēkmes laiku. Pēc lēkmes atsprādzējiet un novietojiet bērnu stabilā sānu guļā.
Tā kā lēkmes, kas ilgst piecas minūtes, visbiežāk nebeidzas pašas no sevis, nepieciešams ievadīt glābējmedikamentu. Ja lēkme ir pirmreizēja vai arī šo cilvēku nepazīstat un nezināt, vai un kur meklēt glābējmedikamentu, šo uzdevumu veiks NMPD jeb “ātrā palīdzība”. Latvijā vispopulārākie glābējmedikamenti ir diazepāms un midazolāms. Tie abi ir recepšu medikamenti, kuriem vienmēr jābūt pa rokai cilvēkam ar epilepsijas diagnozi. Diazepāms paredzēts ievadīšanai taisnajā zarnā – tas ir fasēts tūbiņā, kas līdzinās mikroklizmas iepakojumam. Midazolāms paredzēts iesmidzināšanai vai iepilināšanai degunā vai aiz vaiga. Jāatceras par medikamenta ievadīšanu (laiks, nosaukums, deva) pastāstīt gan cietušajam, gan NMPD personālam.
Visbiežāk pēc glābējmedikamenta pirmās devas ievadīšanas lēkme beidzas, var gadīties, ka cilvēks aizmieg. Ja krampji it kā beidzas, bet acis ir vaļā un cilvēks nereaģē, pastāv iespēja, ka lēkme tomēr turpinās. Reizēm gadās, ka arī redzamie krampji tomēr nepārtraucas pēc vienas devas. Šādos gadījumos jāizsauc NMPD (ja tas nav jau izdarīts) un jāievada vēl viena deva. Kopumā diennaktī drīkst ievadīt divas glābējmedikamenta devas. Pēc medikamentu ievadīšanas jāpievērš īpaša uzmanība, vai netiek nomākta elpošana. Noteikti jāinformē NMPD, ka ievadītas divas devas.
Ir lēkmes, pēc kurām apjukuma nav vispār, piemēram, pēc absansiem (sastingšana, var būt mirkšķināšana) cilvēks var pat nepamanīt, ka bija “iepauzējis”, un turpināt darboties, it kā nekas nebūtu noticis. Turpretī pēc citām lēkmēm apjukums var būt diezgan ilgstošs. Ja pirmā lēkme turpinājusies mazāk nekā piecas minūtes, bet pēc tās cilvēks nepaspēj pilnībā atgūties, kad jau sākas nākamā lēkme, arī tad jāievada glābējmedikaments.
Ja ir zināms, ka šim cilvēkam ievietots klejotājnerva stimulators (VNS), tiklīdz sākas lēkme, jāatrod stimulatora magnēts (jābūt pacienta tuvumā – somā, kabatā) un krusteniski (divas reizes dažādos virzienos X burta formā) jāpārvelk pāri krūškurvja priekšējās sienas augšdaļai kreisajā pusē (virs sirds rajona). Magnēts liks stimulatoram raidīt stiprākus impulsus, un tādējādi palielināsies iespēja, ka lēkme būs īsāka un/vai vieglāka. Ja nepieciešams, pēc minūtes magnētu var izmantot atkārtoti.
Atcerieties, ka jūsu pamatuzdevums ir parūpēties par drošu vidi un uzņemt laiku. Ar fizisku spēku krampjus apturēt nav iespējams! Krampju laikā cilvēks nekontrolē savas kustības, muskuļi darbojas ar maksimālu spēku. Tādējādi jebkura vardarbīga turēšana/ierobežošana var radīt traumas cietušajam vai cilvēkam, kurš vēlas palīdzēt. Ja lēkmes laikā cilvēks spēj vismaz daļēji reaģēt uz apkārtējo vidi, turēšana ar spēku var izraisīt agresiju. Ja lēkmes laikā cilvēks turpina automātiski staigāt, jācenšas miermīlīgā veidā viņu novirzīt tālāk no bīstamām zonām.
Tieši tāpat kā ķermeņa raustīšanās arī žokļu muskuļu saspringums ir lēkmes izpausme, ko nevar apturēt ar spēku. Pat ja šķiet, ka cilvēks gārdz un smok, ar varu muti atvērt nebūs iespējams! Lēkmes gaitā rumpja un kakla muskuļi atslābs un elpošana atsāksies, tāpēc arī elpināšana nav nepieciešama.
Ja tomēr mute ir nedaudz pavērta, nevar zināt, kurā brīdī žokļi savilksies pavisam ciet. Iebāžot cietu priekšmetu starp zobiem, cietušajam nepalīdzēsiet, tikai radīsiet risku nolauzt zobu vai aizrīties ar gabaliem no ievietotā priekšmeta, kad tas tiks sakosts. Nereti gadās tā, ka, gribot palīdzēt, cietušā mutē tiek bāzti pirksti – šajā gadījumā kosta brūce pirkstos garantēta bez jebkāda ieguvuma cietušajam!
Ja glābējmedikaments (midazolāms) ir pieejams aiz vaiga iesmidzināmā formā, to var ievadīt, neatverot žokļus.
Pēc lēkmes beigšanās jāatceras, ka neko nedrīkst dot dzert un ēst, līdz cilvēks pilnībā atgūstas un sāk adekvāti uzvesties un atbildēt.
!!! Ārstējošais ārsts var sniegt arī atšķirīgas, konkrētajam pacientam pielāgotas rekomendācijas par glābējmedikamentu lietošanu.
Ja nezināt, vai cilvēks slimo ar epilepsiju, un līdz ar to nav arī pieejas glābējmedikamentiem, nekavējoties jāsauc NMPD. Ja lēkme bijusi pavisam īsa un nepaspējat izsaukt NMPD, jāpārliecinās, vai cilvēks ir pilnībā atguvies. Jācenšas no viņa noskaidrot, vai notikušais ir tipiska epizode vai pilnīgi jauns, pirmreizējs notikums.
Pat ja tā nav pirmreizēja lēkme, tiklīdz tā atšķiras no iepriekšējām, nepieciešama atkārtota stāvokļa izvērtēšana. Ja cilvēks pēc lēkmes jau atguvies, jāizstāsta (vai pat jāuzraksta) viņam, kāda izskatījās lēkme, lai viņš šo informāciju varētu nodot savam ārstējošajam ārstam nākamajā vizītē.
Ja cilvēkam jau ir epilepsijas diagnoze, visticamāk, pietiks ar glābējmedikamenta ievadīšanu, un NMPD nebūs nepieciešams. NMPD jāsauc, ja lēkme pēc pirmās medikamenta devas nebeidzas.
Taktika līdzīga kā pie piecu minūšu kritērija – zināmas epilepsijas gadījumā vispirms mēģiniet pārtraukt lēkmju sēriju, ievadot glābējmedikamentu. Ja ar vienu devu nepietiek, jāsauc NMPD un jābūt gatavam ievadīt vēl vienu devu.
Lai gan elpošanas apstāšanās var būt lēkmes izpausme, kas beigsies līdz ar lēkmi, jāatceras, ka lēkmes tomēr saistītas arī ar aizrīšanās risku. Tādēļ, tiklīdz iespējams, cietušais jānovieto stabilā sānu guļā. Ja pēc lēkmes ir iespaids, ka cilvēks ir aizrijies, nespēj ieelpot, nespēj klepot, lūpas kļūst zilganas, izsauc NMPD.
Ja cilvēks pats pēc lēkmes norāda, ka jūtas slikti, ne tā kā parasti, nepieciešams izsaukt NMPD.
Ja cilvēks pēc lēkmes ilgstoši turpina uzvesties savādi, ilgstoši ir apjucis, un nav vērojama pakāpeniska uzlabošanās, vēlams izsaukt NMPD.
Ja cilvēks pats lūdz izsaukt NMPD, dariet to pat tad, ja pēc lēkmes nav pagājušas piecas minūtes un jums trūkst citu kritēriju. Visticamāk, šim cilvēkam ir savi apsvērumi un sūdzības, kuras lēkmes laikā vai tūlīt pēc tās nespēj skaidri izstāstīt.
Nepieciešama veselības stāvokļa izvērtēšana un vērošana, lai pārliecinātos, vai neattīstās ar slīkšanu saistīti veselības traucējumi.
Ja lēkmes laikā noticis negadījums, piemēram, cilvēks guvis galvas traumu krītot, nepieciešama mediķu apskate un uzraudzība tāpat kā citos apstākļos gūtas traumas gadījumā.
It īpaši, ja novērota ilgāka lēkme un/vai bijusi izteikta visa ķermeņa raustīšanās.
Cukura diabēts.
Pēc lēkmes svarīgi parūpēties, lai apjukuma laikā nerastos bīstamas situācijas, kā arī jāseko, vai nesākas atkārtota lēkme. Reizēm pēc lēkmes cilvēkam var būt diezgan ierobežota spēja pārvietoties, parūpēties par sevi, jo kādu laiku nestrādā viena kāja un/vai roka.
Pat cilvēkam, kuram tā nav pirmā lēkme mūžā, atjēdzoties var būt ievērojams satraukums, izbīlis, tāpēc nomieriniet viņu, nesatrauciet vēl vairāk.
Drīkstat doties prom, kad cietušais:
Atcerieties – cilvēks ar apziņas traucējumiem var automātiski atkārtoti teikt, ka viņam viss ir labi. Vienmēr pārbaudiet, vai viņš spēj atbildēt uz sarežģītākiem jautājumiem (par laiku, telpu, sevi)!
Lai gan ūdens padzeršanās mākslas filmās ir universāla pirmā palīdzība ikvienā nelaimē, apjukušam cilvēkam tūlīt pēc lēkmes tas nelīdzēs vai pat kaitēs. Var gadīties, ka cietušajam nav pilnībā atsākuši strādāt mēles un rīkles muskuļi, tāpēc pastāv aizrīšanās risks.
Ikvienam, arī cilvēkam ar jau zināmu epilepsijas lēkmi, ir svarīgi zināt, kas tieši notika. Var gadīties, ka uzreiz pēc lēkmes cietušais nav spējīgs uztvert un iegaumēt stāstīto vai nemaz nevēlas klausīties. Tādos gadījumos vēlams informāciju par lēkmes ilgumu, izpausmēm, lietotajiem medikamentiem pierakstīt un iedot cietušajam.
Ja nav bijusi nepieciešamība saukt NMPD, bet pēc lēkmes ir sāpes muskuļos vai galvassāpes, tādā gadījumā var izmantot ibuprofēnu, paracetamolu pēc nepieciešamības, tiklīdz cilvēks pilnībā atguvis apziņu. Uzreiz pēc lēkmes var būt vērojama arī ķermeņa temperatūras neliela paaugstināšanās. Ja ķermeņa temperatūra paaugstinās izteikti vismaz trīs stundas pēc lēkmes un/vai turpinās vismaz sešas stundas, nepieciešams vērsties pēc medicīniskās palīdzības, lai pārliecinātos, ka siekalas un citi gremošanas orgānu šķidrumi nav iekļuvuši plaušās un izraisījuši iekaisumu.
Epilepsijas ir slimību grupa, kurām kopīgs ir paaugstināts risks notikt neprovocētām epileptiskām lēkmēm.
Epileptiska lēkme rodas galvas smadzeņu nervu šūnu īslaicīgu darbības traucējumu rezultātā.