Slaveni cilvēki ar epilepsiju

Protams, jo senāki notikumi, jo vairāk šaubu, neskaidrību, dažādu teoriju. Daļai plaši zināmo cilvēku avotos fiksētais epizožu apraksts liek apšaubīt epilepsijas diagnozi. Aprakstos lietoto vārdu nozīme mēdz būt mainījusies gadu gaitā, turklāt tulkojumi ne vienmēr saglabājuši oriģinālo noskaņu. Gadījumos, kad apraksti atbilst epilepsijas lēkmju izpausmēm, zinātnieki cenšas izprātot ticamāko epilepsijas iemeslu (audzējs, trauma, asinsvadu malformācija u.c.).

Rakstnieks Fjodors Dostojevskis (1821. – 1881. g.), iespējams, ir slavenākais cilvēks ar epilepsiju, kurš pats atklāti stāstījis par savu diagnozi, turklāt smalki aprakstījis lēkmju sākuma sajūtas savos romānos, kā arī vēstulēs. Romāna “Dubultnieks” galvenā varoņa Goļadkina dzīvi izmaina dubultnieks, ko viņš ierauga sev kreisajā pusē. Iespējams, tā ir labās paura daivas izraisītu lēkmju izpausme – autoskopija. Arī darbā “Saimniece” epilepsijas lēkmei ir izšķiroša nozīme sižetā – galveno varoni nenošauj, jo šāvējam sākas ģeneralizēta toniski-kloniska lēkme (apziņas zudums, nostiepšanās, ritmiska raustīšanās). “Brāļos Karamazovos” aprakstīts gan lielo lēkmju izskats, gan priekšsajūtu esamība, gan to cikliskais, tomēr neprognozējamais biežums. Romānā “Pazemotie un apvainotie” aprakstītas ne tikai ģeneralizētas toniski-kloniskas lēkmes, bet arī apjukums un runas traucējumi, kas seko pēc lēkmes. Auras jeb lēkmes sākuma sajūtas vissmalkāk aprakstītas darbā “Idiots”. Kņazs Miškins piedzīvo ekstāzi ar izmainītu laika izjūtu tieši pirms redzamu krampju sākuma. Miškinam raksturīgas arī lēkmes ar apziņas traucējumiem (dubultā apziņa: vienlaicīgi darbojas gan realitāti uztverošā “ārējā” apziņa, gan pagātnes atmiņās dzīvojošā “iekšējā” apziņa) un automātiskām kustībām. Arī “Idiotā” epileptiskā lēkme glābj galvenā varoņa dzīvību – šajā reizē uzbrucējs netrāpa, jo Miškinam uzreiz pēc ekstātiskās auras sākas lēkmes toniskā (nostiepšanās) fāze, kuras dēļ viņš nokrīt, pirms Rogožins paspēj iedurt nazi. Šajā ainā aprakstīts arī neapslāpējams kliedziens, kura iemesls acīmredzot ir nevis sāpes vai bailes, bet pēkšņa spēcīga izelpa caur aizvērtām balssaitēm brīdī, kad lēkmes dēļ saspringst krūškurvja un vēdera sienas muskuļi, kā arī diafragma. Arī “Velnos” galveno varoņu lēkmes sākas ar ekstāzes sajūtām. Dolgorukijs “Pusaudzī” izjuta apjukuma, nerealitātes jeb tā saucamās jamais vue lēkmes – pēkšņi viss šķiet svešs, iepriekš neredzēts. Ekstāzes un nerealitātes apraksti atbilst deniņu daivas lēkmēm. Gan tēliem, gan autoram raksturīgi runas traucējumi, kas epilepsijas gadījumā mēdz būt lēkmes laikā un pēc tās. Dostojevska vēstulēs un tuvinieku pierakstos aprakstītās paša rakstnieka lēkmes arī sākās ar patīkamām priekšsajūtām (ekstāze) – šādu lēkmju sindromu vēsturiski pat sauca par “Dostojevska epilepsiju”. Sieva aprakstījusi arī baiļu izteiksmi lēkmes laikā, bet bailes nav minētas paša Dostojevska darbos. Daļu no savām dažādajām aurām Dostojevskis neatpazina kā daļu no epilepsijas, bet saucis par “citām nervu lēkmēm”. Pēc lēkmes 2–3 dienas (vai ilgāk, ja piedzīvota lēkmju sērija) Dostojevskis parasti bija nomākts, ar “dullu galvu”, samazinātām darbaspējām. Dostojevska apjukums un klīšana uzreiz pēc lēkmes (arī romāna varonim Miškinam) atbilst deniņu daivas lēkmēm. Tāpat kā daļai romānu varoņu arī pašam autoram viens no lēkmes provocējošiem faktoriem bija alkohola lietošana (kāzu svinēšanai sekoja divas lielas lēkmes). Vēl viens provocējošs faktors, kas kopīgs tēliem un autoram, ir spēcīgas emocijas – Dostojevskim lēkme sākās, kad dzima pirmais bērns. Sievas dienasgrāmatās atklājas arī epilepsijas ietekme uz Dostojevska atmiņu – viņam bija grūtības atcerēties cilvēku sejas un vārdus.

Vairākiem slaveniem mūziķiem arī diagnosticēta epilepsija.

Dziedātājs un komponists Prinss (Prince, 1958. – 2016. g.) atklājis, ka viņam epilepsija bija bērnībā. Šo pieredzi viņš pieminēja arī dziesmā The Sacrifice of Victor.

Arī dziedātājai Sūzanai Boilai (Susan Boyle, dzimusi 1961. g.) skolas vecumā bija epilepsija.

Grammy balvas ieguvušajam reperim Lilam Veinam (Lil Wayne, dzimis 1982. g.) epilepsijas lēkmes turpinās arī pieaugušo vecumā, to dēļ viņš atkārtoti ticis stacionēts.

Mūziķim Nīlam Jangam (Neil Young, dzimis 1945. g.) epilepsija sākās pieaugušo vecumā, viņš savu pieredzi aprakstījis arī grāmatā Waging Heavy Peace.

Sers Eltons Džons (Sir Elthon John, dzimis 1947. g.) pirmoreiz piedzīvoja lēkmes 1975. gadā pēc narkotiku pārdozēšanas.

Aktieris Kamerons Boiss (Cameron Boyce, 1999. – 2019. g.) jau no bērnības spēlēja Volta Disneja filmās un seriālos, filmā “Pēcnācēji” (Descendants) viņš attēloja Kruelas de Vilas mazdēlu. Pirmo lēkmi piedzīvoja 16 gadu vecumā. Lai gan lēkmes bija reti (kopā piedzīvotas piecas lēkmes), Kameronu Boisu 20 gadu vecumā atrada mirušu gultā. Kā nāves iemeslu noteica pēkšņu, negaidītu epilepsijas pacienta nāvi (Sudden Unexpected Death in Epilepsy – angļu val.).

Aktieris Denijs Glovers (Danny Glover, dzimis 1946. g.) pirmo epilepsijas lēkmi piedzīvoja 15 gadu vecumā. Pēc 20 gadiem viņam vairs nebija lēkmju un aktieris varēja pārtraukt lietot medikamentus. Denijs Glovers vairākkārt nominēts Emmy balvai. Spēlējis filmās “Nāvējošais ierocis”, “Zāģis” u.c.

Aktieris Hugo Vīvings (Hugo Weaving, dzimis 1960. g.) arī slimoja ar epilepsiju kopš pusaudža gadiem, daudzus gadus regulāri lietoja pretepilepsijas medikamentus, bet drīz pēc 40 gadu vecuma kļuva brīvs no slimības. Spēlējis filmās “Matrikss”, “Kapteinis Amerika: pirmais atriebējs”.

Slavenību sarakstos minēti arī dažādi sportisti, tostarp NHL spēlētāji un olimpisko medaļu ieguvēji.

Gerijs Hovats (Garry Howat, dzimis 1952. g.) epilepsijas lēkmes sāka piedzīvot 14 gadu vecumā, tomēr regulāra medikamentu lietošana ļāva tās pietiekami labi kontrolēt, lai varētu spēlēt Nacionālās hokeja līgas (NHL) turnīros laikā no 1972. līdz 1984. gadam.

Vēl viens NHL spēlētājs Dereks Moriss (Derek Morris, dzimis 1978. g.) ar epilepsiju slimoja pusaudža gados – divu gadu laikā pieredzējis 7–8 lielās lēkmes.

Austrālijas futbolists Pols Veids (Paul Wade, dzimis 1962. g.) pirmo lēkmi piedzīvoja 1993. gada Pasaules kausa izcīņas kvalifikācijas spēļu laikā, tomēr savu epilepsijas diagnozi slēpa līdz pat 2001. gadam, kad lēkme notika intervijas laikā tiešraidē. Pēc ķirurģiskas ārstēšanas lēkmes vairs neatkārtojas, tomēr ikdienā nākas pielāgoties īslaicīgās atmiņas traucējumiem.

Skrējēja Florensa Grifita Džoinere (Florence Griffith Joyner, 1959. – 1998. g.), neskatoties uz to, ka slimoja ar epilepsiju visu mūžu, 1988. gadā uzstādīja joprojām nepārsniegtus rekordus 100 metru un 200 metru skrējienā.

Barjerskrējējam Deividam Grīnam (David Green, dzimis 1986. g.) epilepsijas diagnozi noteica 17 gadu vecumā, bet 26 gadu vecumā viņš ieguva 4. vietu Olimpiskajās spēlēs 400 metru barjerskriešanā.

Mariona Kliņē (Marion Clignet, dzimusi 1964. g.) riteņbraukšanai pievērsās, kad 22 gadu vecumā nezināmas izcelsmes (idiopātiskas) ģeneralizētas epilepsijas diagnozes dēļ zaudēja tiesības vadīt automašīnu. Par spīti labajiem panākumiem viņai neatļāva pārstāvēt ASV komandu Pasaules čempionātā epilepsijas dēļ. Tomēr viņa nepadevās un šajā čempionātā uzvarēja Francijas komandas sastāvā. Vēlāk Mariona Kliņē izcīnīja sudraba medaļas Olimpiskajās spēlēs, galu galā arī pārspēja pasaules rekordu. Riteņbraucējas lēkmēm ir priekšsajūtas, līdz ar to viņa paspēj nokļūt drošā vietā, pirms sākas toniski-kloniskā lēkme. Intervijā sportiste atzīst, ka tik daudz sasniegusi, pateicoties savai slimībai, kas iemāca cīnīties un nepadoties.

Peldētājs Deiviss Tarvoters (Davis Tarwater, dzimis 1984. g.) – zelta medaļas ieguvējs 2012. gada Olimpiskajās spēlēs – ar epilepsiju slimoja bērnībā.

Tīmeklī atrodami dažādi saraksti ar cilvēkiem, kam bijusi vai šobrīd ir epilepsija. Daļa no tiem, pēc zinātnieku domām, cietuši no pavisam cita iemesla lēkmjveida notikumiem – neepileptiskām psihogēnām lēkmēm, alkohola atcelšanas sindroma lēkmēm, podagras paasinājumiem. Pitagors, Aristotelis, Hannibals, Čārlzs Dikenss, Dante Aligjēri, sers Valters Skots, lords Bairons, lords Alfrēds Tenisons, Moljērs, Lūiss Kerols, Ļevs Tolstojs, Gustavs Flobērs, Agata Kristi, Trūmens Kapote, Edgars Alans Po, Žanna d’Arka, Paganīni, Čaikovskis, Bēthovens, Hendelis, Šūmanis, Luijs XIII, Džeimss Medisons, Leonardo da Vinči, Mikelandželo – tā ir tikai daļa no slavenībām, kam piedēvēta epilepsija, tomēr par to, vai tas atbilst patiesībai, domas dalās.

Dažādi viedokļi pastāv arī par svēto kārtā ieceltiem cilvēkiem. Pēkšņo vīziju apraksti atgādina epileptisku lēkmju izpausmes. Epileptiskas lēkmes parasti ir īsas, tādēļ ilgstošākas uzvedības izmaiņas varētu skaidrot ar psihozi pēc lēkmes. Tomēr kristīgās baznīcas svēto, tāpat kā pravieša Muhameda skaidri un loģiski formulētais vēstījums uzreiz pēc minētās epizodes daļai zinātnieku liek apšaubīt epilepsijas diagnozi. Epileptisku lēkmju gadījumā, ja arī cilvēks runā, tad teiktais mēdz būt neloģisks, gramatiski nepareizs, iztrūkst saiknes ar notiekošo.

Danti Aligjēri (Dante Alighieri, 1265. – 1321. g.) epilepsijas pacientu sarakstos mēdz iekļaut, jo “Dievišķajā komēdijā” aprakstīts kritiens spēcīgu emociju iespaidā. Tomēr pastāv uzskats, ka Dante Aligjēri attēloja tikai fantāzijas, nevis paša piedzīvotas sajūtas. Turklāt, ja arī šo fragmentu vērtējam kā autobiogrāfisku, pastāv viedoklis, ka aprakstītais vairāk atbilst narkolepsijai ar katapleksiju, nevis epilepsijai.

Viens no plašāk zināmajiem cilvēkiem ar epilepsiju ir gleznotājs Vinsents van Gogs (Vincent van Gogh, 1853. – 1890. g.). Reizēm gan tiek apšaubīts, vai tiešām viņa “krīzēm” ir saistība ar epilepsiju, vai arī tā bijusi tikai psihiatriska slimība. Visplašāk tomēr tiek atzīts viedoklis, ka van Gogam bija epilepsijas lēkmes. Iespējams, bijušas arī krāsu redzes izmaiņas. Ciltskokā vairākiem radiniekiem bijušas neiropsihiatriskas slimības, tomēr pastāv teorijas, ka vismaz daļu van Goga simptomu radīja, izprovocēja vai pastiprināja lietotās vielas – absints, uzpirkstītes preparāti (satur digoksīnu), svinu saturoša krāsa.

Komponista Džordža Gēršvina (George Gershwin, 1898. – 1937. g.) lēkmju epileptiskais raksturs netiek apšaubīts, tomēr iemesls galu galā izrādījās galvas smadzeņu audzējs.

Pastāv teorija, ka Brūsam Lī (Bruce Lee, 1940. – 1973. g.) varēja būt epilepsija, lai gan dzīves laikā šādu diagnozi viņam nenoteica. Zināms, ka viņš piedzīvoja atkārtotas ģeneralizētas lēkmes, bet pastāv iespēja, ka tās bija simptomātiskas jeb provocētas, proti, lēkmju iemesls bija cits – pārkaršana, atūdeņošanās, izlaistas ēdienreizes vai varbūt lietoto pretsāpju medikamentu nepanesība.

Alfrēdam Nobelam (Alfred Nobel, 1833. – 1896. g.), iespējams, bija krampji pirmajos dzīves gados. Pastāv uzskats, ka tie bija ar drudzi saistīti (febrili) krampji, proti, Nobelam piedēvētā epilepsijas diagnoze arī tiek apšaubīta.

Lai gan nevaram skaidri zināt vēsturisko personību patiesās diagnozes un sūdzību iemeslus, tomēr jāsecina, ka epilepsijas lēkmes ne tikai nav liegušas sasniegt virsotnes izvēlētajā jomā, bet daļai pat palīdzējušas attīstīt neatlaidību, izturību, mērķtiecību.