Epilepsijas terapijas

Kad uzsākt pretepilepsijas terapiju?

Pēc pirmās neprovocētās lēkmes bērnam ir aptuveni 30% risks, ka nākamo 10 gadu laikā būs atkārtota neprovocēta epileptiska lēkme. Pēc otrās lēkmes risks pieaug līdz aptuveni 60%.

Vismaz vienreiz mūžā neprovocēta epileptiska lēkme bijusi 5% cilvēku, bet epilepsija ir tikai 1%. Tādējādi saprotams, ka ne visiem pēc pirmās lēkmes nepieciešams sākt terapiju. Ir vispārpieņemta taktika sākt terapiju, tiklīdz bijušas divas lēkmes vai arī atkārtošanās risks pēc pirmās lēkmes līdzinās 60%. Tādēļ pēc pirmās lēkmes vienmēr veic izmeklējumus, kas palīdz izvērtēt lēkmju atkārtošanās risku. Obligātajā izmeklējumu plānā ietilpst elektroencefalogramma (EEG) un magnētiskā rezonanse (MR) galvas smadzenēm. Ja kādā no šiem izmeklējumiem konstatē pazīmes, kas liecina par paaugstinātu lēkmju atkārtošanās risku, uzsāk terapiju. Izņēmums ir situācijas, kad jau sākotnēji lēkmes apraksts un EEG atrade diezgan pārliecinoši atbilst kādam no pašlimitējošiem sindromiem – tad, pārrunājot variantus ar vecākiem, var vienoties, ka jāsagaida nākamā lēkme un tad atkarībā no tā, cik biežas ir lēkmes, jālemj, vai vispār sākt regulāru medikamentu lietošanu. Par pašlimitējošām sauc tās epilepsijas, kas, bērnam augot, pāriet pašas. Šīs epilepsijas parasti nerada attīstības un mācību traucējumus. Tās jau agrīni iespējams atpazīt, ņemot vērā klīnisko ainu un EEG atradi. Tomēr reizēm arī citi sindromi var sākties līdzīgi, tādēļ pat tad, ja netiek sākta terapija, bērnam jābūt neirologa uzraudzībā, lai laikus pamanītu cita sindroma pazīmju pievienošanos. Biežākais piemērs ir pašlimitējoša epilepsija ar centrotemporāliem pīķiem, pazīstama arī kā Rolandiskā epilepsija. Tās gadījumā lēkmes sākumā ir iesaistīta mute (kustības, siekalošanās, gārdzošas skaņas) un viena roka, raksturīgi apziņas traucējumi. Vēl viens piemērs ir pašlimitējoša epilepsija ar autonomām lēkmēm, pazīstama arī kā Panajotopolos sindroms. Tās gadījumā ir dažas retas, bet diezgan garas lēkmes, kuru raksturīgākā izpausme ir vemšana.

Ja ir pārliecība, ka jāsāk terapija, pirmā izvēle parasti ir medikamenti. Ja lēkmes ir fokālas (epileptiska lēkme, kas sākas vienā galvas smadzeņu puslodē), turklāt, ņemot vērā lēkmes aprakstu un izmeklējumu rezultātus, ir skaidrs, kur tieši sākas lēkmes, jau agrīni iespējams veikt ķirurģisku terapiju ar perēkļa izņemšanu. Vēl viena alternatīva ir ketogēnā diēta. Pie atsevišķiem sindromiem tā var būt viena no pirmajām izvēlēm, tomēr pārsvarā to piedāvā tad, kad ķirurģiska terapija nav iespējama, bet medikamentozā nav pietiekami efektīva. Vēl pastāv tādas ķirurģiskas terapijas iespējas, kas paredzētas medikamentu rezistentas (pret medikamentiem nejutīga) epilepsijas gadījumos, kā klejotājnerva stimulatora ievietošana, smadzeņu pusložu daļēja atdalīšana.