Uzvedība ir bērna darbība vai reakcija uz ārējiem vai iekšējiem stimuliem. Tā var izpausties kā bērna darbības, kustības, runa, domas vai emocijas. Tātad tā ir jebkas, ko bērns dara, runā vai domā, piemēram, bērns skatās pa logu, aizspiež ar pirkstiem ausis, met priekšmetus, sit mammai, lēkā, lamājas, smejas, raud, domā par bērnudārzu u.tml. Bērna uzvedība var būt gan apzināta, gan neapzināta. Bērna uzvedību ietekmē gan bioloģiski faktori, gan sociālā vide, gan viņa iepriekšējā pieredze (piemēram, bērna temperaments, kādā ģimenē viņš aug un kādas audzināšanas un disciplinēšanas metodes izmanto viņa vecāki, ar kādu uzvedību bērns līdz šim ir panācis sev vēlamo u.c.).
Bērna uzvedībai parasti ir noteiktas funkcijas (mērķi, iemesli) un tās palīdz bērnam pielāgoties videi un risināt dažādas situācijas. Lai saprastu bērna uzvedību, ir svarīgi saprast konkrētās uzvedības funkciju jeb iemeslus, kāpēc bērns šādi uzvedas, kādu vēlmi vai vajadzību bērns mēģina apmierināt ar šīs uzvedības palīdzību.
Kā galvenās bērna uzvedības funkcijas var minēt:
- sensorā stimulācija sensoru vai emocionālu vajadzību apmierināšanai (bērns veic noteiktas darbības, lai gūtu prieku, mazinātu garlaicību vai izjustu kaut ko specifisku (sajustu noteiktas taktilas sajūtas, patīk noteiktas kustības vai skaņas)),
- sociālā mijiedarbība (bērns vēlas pievērst citu cilvēku uzmanību, saņemt viņu līdzjūtību, vēlas sadarboties vai dominēt konfliktsituācijās),
- izvairīšanās vai bēgšana (bērns ar agresivitātes vai pasivitātes palīdzību mēģina izvairīties no nepatīkamām situācijām, stimuliem, pienākumiem),
- apmierināt vajadzības vai iegūt resursus (bērns ar konkrētās uzvedības palīdzību grib apmierināt kādu savu vēlmi vai vajadzību (piem., remdēt izsalkumu, iegūt drošības sajūtu) vai arī - grib iegūt lietas, kas viņam ir nepieciešamas izdzīvošanai vai komfortam),
- komunikācija (bērns ar konkrētās uzvedības palīdzību mēģina nodot informāciju citiem, tā palīdz izteikt viņa emocijas, nodomus, informāciju u.tt.; šī komunikācija var būt gan verbāla, gan neverbāla).
Analizējot bērna uzvedības funkcijas, ir jāatceras, ka vienai konkrētai uzvedībai var būt vairākas funkcijas/mērķi (piem., bērns kož sev rokā, lai izvairītos no kāda uzdevuma veikšanas un lai piesaistītu sev vecāku uzmanību). Tāpat jāatceras, ka uzvedība var mainīt savu funkciju (piem., sākumā bērns kož sev rokā, lai gūtu patīkamas sajūtas, bet, novērojot mammas reakciju, saprot, ka tā nekavējoties var saņemt mammas uzmanību).
Uzvedības saistība ar bērna temperamentu, vecumposmu, attīstības īpatnībām
Vērtējot bērna uzvedību, ir jāņem vērā arī katra bērna temperaments un konkrētajam vecumposmam raksturīgā uzvedība. Bērni nepiedzimst kā baltas lapas, katrs bērns nāk pasaulē ar savu nervu darbības tipu, temperamentu. Bērna temperaments ir iedzimts un tas lielā mērā nosaka, kā bērns izrādīs savas emocijas, kā uzvedīsies un mijiedarbosies ar apkārtējo vidi. Neaizmirstot, ka katrs cilvēks ir individuāls, nosacīti var izdalīt 3 galvenos temperamenta tipus:
- vieglais temperaments - šie bērni ir pozitīvi noskaņoti, mierīgi, viegli pielāgojas jauniem apstākļiem, ir sabiedriski, ātri sadraudzējas ar citiem un spēj arī spēlēties vienatnē, reti izrāda intensīvas negatīvas emocijas, ir viegli audzināmi, jo ātri pieņem rutīnu un regulārus ieradumus,
- grūtais temperaments - šie bērni ir impulsīvi, viegli satraucami, ļoti intensīvi izrāda savas emocijas, ir negatīvi noskaņoti, niķīgi vai prasīgi, viņiem ir grūtības pielāgoties jauniem cilvēkiem un situācijām, biežāk izrāda neapmierinātību un pretošanos rutīnai un lēnāk pierod pie jauniem ieradumiem,
- kautrīgais temperaments - šiem bērniem nepieciešams vairāk laika, lai pierastu pie jauniem cilvēkiem un situācijām, viņi ir atturīgi, klusi, kautrīgi, pārmaiņas pieņem pakāpeniski.
Ņemot vērā iepriekš minēto, var saprast, ka, atkarībā no temperamenta tipa, bērni var būt “vieglāk vai grūtāk” audzināmi un katram no šo bērnu vecākiem būs jāsastopas ar atšķirīgiem audzināšanas un disciplinēšanas izaicinājumiem. Īpaši liels izaicinājums bērna audzināšanā var būt gadījumi, kad bērna temperaments nesaskan ar citu ģimenes locekļu temperamentiem/raksturiem. Audzinot bērnu, ir svarīgi atcerēties, ka katrs bērns ir unikāls un viņam var piemist dažādas tempermenta iezīmes, tāpēc ir svarīgi pievērst uzmanību un izprast bērna individuālās īpatnības, lai palīdzētu viņam attīstīties un justies droši.
Tāpat ir jāatceras, ka ir vecumposmi, kuros bērnu uzvedība uz noteiktu laika posmu var kļūt problemātiska un tas liecina par “normālu” bērna attīstību. Kā piemēru var minēt “divgadnieku krīzi” jeb attīstības posmu no aptuveni 18 mēnešu līdz 3 gadu vecumam. Šajā laikā bērni sāk attīstīt savu patstāvību, pašapziņu un gribu, kas bieži noved pie izaicinošas uzvedības un konfliktiem ar pieaugušajiem. Divgadniekiem ir raksturīgas dusmu lēkmes un niķi, spītība un neatkarības izpausmes, eksperimentēšana ar robežām, īslaicīga uzmanības noturība, frustrācija komunikācijas trūkuma dēļ. Divgadnieki bieži vien reaģē uz ierobežojumiem vai neapmierinātību ar dusmām, raudāšanu un kliegšanu. Divgadnieku dusmu lēkmes var būt neparedzamas un intensīvas, jo viņi vēl neprot kontrolēt emocijas un izteikt savas vajadzības vārdos. Tāpat divgadnieki bieži saka “nē” pat tad, kad viņi patiesībā vēlas to, ko viņiem piedāvā. Šī spītība ir daļa no viņu neatkarības meklējumiem un vēlmes pašiem pieņemt lēmumus. Bērni šajā vecumā bieži pārbauda vecāku noteiktās robežas, lai saprastu ko viņu drīkst darīt un ko – nē. Tā var būt tīša ignorēšana, spītīga rīcība vai pat bīstama uzvedība (piemēram, izskriešana uz ielas), kas no vecākiem prasa īpašu uzmanību un reaģēšanu. Ir raksturīgi, ka divgadniekiem ir grūtības koncentrēties uz vienu aktivitāti, tāpēc viņi bieži pārslēdzas no vienas darbības uz citu, var būt nemierīgi un ātri zaudēt interesi. Frustrācija komunikācijas trūkuma dēļ ir saistīta ar to, ka bērni šajā vecumā vēl pilnībā nemāk izteikties, bet viņiem ir daudz vajadzību un vēlmju. Nevarot skaidri izteikties, viņi kļūst viegli neapmierināti un reaģē ar niķiem.
Vērtējot bērna uzvedību, ir jāņem vērā arī viņa attīstības īpatnības. Ja bērns savā attīstībā atpaliek no vienaudžiem, viņam būs vērojama uzvedība, kas raksturīga jaunāka vecumposma bērnam (atbilstoši viņa attīstības pakāpei). Gadījumā, ja vecākiem rodas bažas par bērna attīstību, nepieciešams konsultēties pie speciālistiem, kas var izvērtēt bērna attīstības atbilstību vecumposmam un izglītot vecākus par bērna attīstības īpatnībām, ieteikt nodarbības, kurās bērns varētu attīstīt trūkstošās prasmes (piem., konsultēties pie bērnu psihiatra, izglītības vai klīniskā psihologa u.tml.).
Kāpēc pirmsskolas vecuma bērni mēdz uzvesties “slikti”? Kā saprast nevēlamas uzvedības iemeslus?
Var būt dažādi iemesli, kāpēc pirmsskolas vecuma bērni mēdz uzvesties “slikti”. Daži no iemesliem:
Pirmkārt, sastopoties ar bērna problemātisku uzvedību, būtu jāsaprot, vai tā nav radusies medicīnisku/fizisku iemeslu dēļ (t.i., jāpārliecinās, vai bērns nav izsalcis, noguris, pārstimulēts, slims, vai viņam kaut kas nesāp u.tml.). Šajā gadījumā primāri vajadzētu apmierināt bērna fizioloģiskās vajadzības (pabarot, ļaut atpūsties mierīgā vietā, nolikt gulēt) vai sniegt viņam nepieciešamo medicīnisko palīdzību.
Otrkārt vēl par iemeslu bērna problemātiskai uzvedībai var būt atsevišķu prasmju trūkums. Piemēram, bērns nesaprot pieaugušā teikto vai viņam nav aktīvās runas un viņš nespēj/neprot pieaugušajam citādā veidā paziņot par savām vēlmēm/vajadzībām, bērns neprot palūgt gribēto, bērns neprot savādāk spēlēties/nodarbināt sevi, bērns neprot izteikt/pārvaldīt savas emocijas, bērns nezina, ko darīt konkrētajā situācijā u.tml. Šajā gadījumā svarīgi ir mācīt bērnam trūkstošās prasmes un ieteicamas nodarbības pie speciālistiem, kuri bērnam var palīdzēt apgūt trūkstošās prasmes (piem., ABA terapeita, logopēda, ergoterapeita, speciālā pedagoga un citu speciālistu nodarbības). Ja bērna uzvedības grūtību pamatā ir emocionālas grūtības (piem., paaugstināta trauksme vai tml.), palīdzošas var būt smilšu, spēļu vai mūzikas terapijas.
Treškārt bērna problemātiska uzvedība var būt saistīta ar starppersonu attiecību grūtībām, audzināšanas grūtībām vai nepiemērotu disciplinēšanas metožu izmantošanu ģimenē, bērnudārzā u.tml. Šajā gadījumā svarīga ir vecāku un pedagogu izglītošana bērnu attīstības un audzināšanas jautājumos. Tās var būt gan individuālas konsultācijas pie psihologa, gan dažādas grupu apmācības vai nodarbības vecākiem/pedagogiem.
Latvijā ir pieejama vecāku apmācības programma “Bērnu emocionālā audzināšana (BEA)”, kurā vecāki var apgūt zināšanas par bērnu attīstību un audzināšanas principiem, kas ir svarīgi bērna attīstībai tā pirmajos dzīves gados (programma paredzēta 0-7 gadu vecu bērnu vecākiem). BEA programma palīdz vecākiem attīstīt emociju pašregulāciju un uzlabo vecāku un bērnu mijiedarbību, kā arī palīdz vecākiem veidot drošu piesaisti ar bērnu. Efektīva ir arī Latvijā pieejamā “STOP 4-7” programma, kura palīdz mazināt bērnu uzvedības problēmas, mācot pozitīvas audzināšanas principus un sniedzot bērniem prasmes problēmsituāciju risināšanai (programma sevī ietver gan bērnu, gan viņu vecāku, gan pedagogu apmācību).
Lai vecāki labāk saprastu sava bērna uzvedību, svarīgi ir to analizēt, jo tādējādi var labāk izprast bērna vajadzības, emocijas un reakcijas konkrētajā situācijā. Pirmkārt, ir jānovēro bērna uzvedība (Kas konkrēti notiek? Kad, kur un kādos apstākļos bērns uzvedas noteiktā veidā?). Šajā posmā ir svarīgi koncentrēties uz konkrētiem faktiem, mēģinot izvairīties no interpretācijām vai pieņēmumiem (piem., konstatēt, ka bērns atsakās sakārtot mantas, kad tiek aicināts, nevis interpretēt, ka bērns ir nepaklausīgs). Otrkārt, ir svarīgi noteikt uzvedības cēloņus un kontekstu. Šeit palīdzoša var būt ABC shēma (A-antecedent, B-behavior, C-consequence), kurā tiek analizēts: A) kas notiek pirms konkrētās uzvedības (stimuls vai situācija), B) kas notiek uzvedības laikā (t.i., ko bērns dara), C) kas notiek pēc konkrētās uzvedības (sekas). ABC shēma palīdz saprast bērna uzvedības cēloņus/funkcijas. Tā vietā, lai tikai reaģētu uz bērna konkrēto uzvedību, vecāki var saprast, kādos apstākļos/situācijās parādās šī uzvedība un veikt preventīvus soļus, lai to mazinātu.
Uzvedības analīzes piemērs ar ABC shēmas palīdzību:
A
Kas notika pirms konkrētās uzvedības?
|
B
Ko bērns darīja, kāda bija viņa uzvedība?
|
C
Kas notika pēc konkrētās uzvedības?
|
---|
Mamma ar bērnu bija veikalā, bērns paprasīja mammai, lai viņa nopērk viņam konfekti, bet mamma atteicās to pirkt |
Bērns veikalā sāka skaļi kliegt |
Mamma nopirka bērnam konfekti |
Analizējot bērna uzvedību pēc ABC shēmas, ir svarīgi atcerēties, ka stimuls (A) ietekmē bērna uzvedību tajā brīdī, bet sekas (C) ietekmē bērna uzvedību nākotnē. Atkarībā no tā, vai uzvedības sekas ir pozitīvas vai negatīvas, konkrētā uzvedība nākotnē var kļūt biežāka vai retāka, jo cilvēkiem ir raksturīgi atkārtot uzvedību, kuras sekas bija pozitīvas, un pārtraukt uzvedību, kuras sekas bija negatīvas. Piemēram, tabulā redzamajā piemērā pēc tam, kad bērns veikalā sāka skaļi kliegt, mamma viņam nopirka gribēto konfekti, tātad šīs konkrētās uzvedības sekas bija pozitīvas. Tas, savukārt, liek domāt, ka nākamā līdzīgā situācijā bērns visticamāk atkal izmantos šo pašu uzvedības modeli, lai iegūtu sev vēlamo (t.i., atkārtos uzvedību, kuras sekas bija pozitīvas).
Bērna uzvedības analīze un korekcija nav vienkārša. Profesionālis, kurš vislabāk var palīdzēt saprast un koriģēt bērna uzvedību, ir ABA terapeits, kurš savā darbā izmanto lietišķās uzvedības analīzes principus
Kas ir ABA terapija un ko dara ABA terapeita kabinetā?!
Lietišķās uzvedības analīze jeb ABA - ir uz pierādījumiem balstīta uzvedības terapijas metode, kas tiek plaši izmantota, lai palīdzētu bērniem un pieaugušajiem uzlabot sociālās komunikācijas un adaptīvās prasmes. Lietišķās uzvedības analīze ir domāta, lai analizētu un sistemātiski mainīt uzvedību, ka arī palīdzēt cilvēkam apgūt prasmes, kas veicina neatkarību un uzlabo dzīves kvalitāti. ABA nav par diagnozi, bet gan par uzvedību. ABA strādā ar uzvedību neatkarīgi no diagnozes. Terapijas process balstās uz uzvedības principiem, kas ietver:
- Pozitīvo pastiprinājumu: vēlamā uzvedība tiek pastiprināta ar atlīdzību, lai tā atkārtotos biežāk.
- Atbalsta plānu individuālo pielāgošanu: ABA speciālisti veido personalizētus terapijas plānus, kas atbilst indivīda īpašajām vajadzībām.
- Nepieciešamo prasmju mācīšanos pakāpeniski: prasmes tiek sadalītas mazākos soļos, un katrs solis tiek mācīts, līdz persona to apgūst.
- Novērošanu un datu vākšanu: lietišķās uzvedības analītiķi nepārtraukti analizē uzvedību un rezultātus, lai uzlabotu un pielāgotu terapijas plānu.
ABA metodes ir ļoti dažādas, un tās var tikt izmantotas gan viens pret vienu sesijās, gan grupu nodarbībās. Terapijas mērķis ir dot cilvēkam instrumentus, lai viņš varētu labāk mijiedarboties ar apkārtējo pasauli un uzlabot savas spējas patstāvīgi tikt galā ar ikdienas izaicinājumiem.
Sadarbība lietišķās uzvedības analīzē ir ļoti svarīgs elements, jo tā nodrošina, ka terapeiti, bērna ģimene, skolotāji un citi iesaistītie efektīvi sadarbojas, lai sasniegtu vislabākos rezultātus bērna uzvedības attīstībā. Sadarbība izpaužas gan kā komandas darbs mērķu izvirzīšanā, gan arī kā pastāvīga komunikācija un informācijas apmaiņa par progresu un nepieciešamajām pielāgošanām terapijā.
Daži sadarbības aspekti ABA:
- Vecāku iesaiste: Vecāki bieži ir galvenie ABA partneri, jo viņi pavada daudz laika ar bērnu ārpus terapijas nodarbībām. Speciālisti konsultē vecākus un sniedz viņiem stratēģijas, lai veicinātu bērna prasmes ikdienas situācijās.
- Komunikācija ar izglītības iestādēm: Ja bērns apmeklē bērnudārzu vai skolu, svarīga ir sadarbība ar pedagogu komandu. Lietišķās uzvedības analītiķis var sadarboties ar skolotājiem, lai pielāgotu uzvedības mācību stratēģijas mācību videi.
- Mērķu un uzvedības plānu saskaņošana: Lai panāktu konsekvenci, visiem iesaistītajiem vajadzētu ievērot līdzīgus mērķus un plānus. Terapeits sadarbojas ar vecākiem un skolotājiem, lai vienotos par specifiskiem, izmērāmiem un sasniedzamiem mērķiem.
- Regulāra novērtēšana un atgriezeniskā saite: Lai uzlabotu terapijas efektivitāti, komanda regulāri pārrunā progresu un vajadzības gadījumā pielāgo pieeju, balstoties uz rezultātiem un datiem par bērna uzvedību.
Sadarbība lietišķās uzvedības analīzē ir būtiska, jo tā palīdz veidot saskaņotu un atbalstošu vidi bērnam, ļaujot viņam veiksmīgāk apgūt jaunas prasmes un adaptēt pozitīvu uzvedību gan mājās, gan sabiedrībā.