Sāpju sindromi
Ar terminu “sāpju sindromi” apzīmē dažādus medicīniskos stāvokļus, kam ir atšķirīgi cēloņi un klīniskās izpausmes un raksturīgas neregulāras vai nepārtrauktas sāpes.
Magnētiskās rezonanses izmeklējums (MR) ir izmeklēšanas metode, kurā ķermeņa struktūru attēlu iegūšanai tiek izmantots magnētiskais lauks un radioviļņi. Ar MR palīdzību ir iespējams iegūt augstas izšķirtspējas orgānu attēlus, kas var palīdzēt precīzi noteikt diagnozi.
Izmeklējums var būt nepieciešams ļoti daudzos gadījumos. MR izmeklējuma pielietošanas iespējas ir ļoti plašas. Ar MR izmeklē galvas un muguras smadzenes, kaulu, locītavu un muskuļu sistēmu, vēdera dobuma un iegurņa orgānus, ausis, acis, sirdi, asinsvadu sistēmu, atsevišķos gadījumos arī krūškurvi un plaušas.
Magnētiskās rezonanses izmeklējums ir droša, nekaitīga un nesāpīga izmeklēšanas metode, kurā ķermeņa struktūru attēlu iegūšanai tiek izmantots magnētiskais lauks un radioviļņi. MR iekārta sastāv no liela tuneļveida bloka un kustīga galda. Pacients tiek novietots uz izmeklējuma galda. Izmeklējuma laikā iekārta rada rūcošas, dūcošas un klikšķošas skaņas. Lai pasargātu dzirdi, ausīs tiek ievietoti aizbāžņi vai uzliktas austiņas. Tā kā elektromagnētiskais lauks neizraisa audu bojājumus, MR izmeklējums ir nekaitīgs un tas neizraisa sāpes. Izmeklēšanas laikā pacients vienmēr tiek uzraudzīts un viņam iespējams sazināties ar personālu visa izmeklējuma laikā.
Spēcīgais magnētiskais lauks ar lielu ātrumu un spēku var pievilkt metāliskus priekšmetus (tostarp atslēgas, monētas, saspraudes u.c.). Tāpēc ir svarīgi pārliecināties, ka telpā, kurā notiek izmeklējums, tādi netiek ienesti.
Lai mazinātu satraukumu izmeklējuma laikā, mazie pacienti var paņemt līdz savu mīļmantiņu, bet obligāti jāpārliecinās, ka tā nesatur metāliskus elementus.
MR izmeklējuma dienā nedrīkst lietot skropstu tušu un acu ēnas, jo tās var saturēt metāla daļiņas, kas pielīp iekārtai un vairs nav notīrāmas.
MR iekārta sastāv no liela magnēta ar tuneli centrā un kustīga galda. Bērns tiek novietots uz izmeklējuma galda. Lai pasargātu dzirdi, ausīs tiek ievietoti aizbāžņi un uzliktas austiņas. Skenēšanas laikā bērnam jāguļ nekustīgi, jo kustības traucē veikt izmeklējumu un pazemina attēlu kvalitāti. Izmeklējuma laikā iekārta rada rūcošas skaņas, kas nerada kaitējumu veselībai. MR izmeklējuma laikā tiek uzņemtas vairākas attēlu sērijas. Noteiktos gadījumos, lai iegūtu papildu informāciju, MR izmeklējuma laikā ir nepieciešama kontrastvielas ievadīšana vēnā, tāpēc pirms izmeklējuma bērnam tiks ielikts intravenozais katetrs. Kopējais procedūras laiks atkarībā no iegūstamās informācijas ir 20 līdz 90 minūtes. Maziem bērniem (līdz 7 g.) un bērniem, kuri nespēj patstāvīgi mierīgi nogulēt MR iekārtā, izmeklējums tiek veikts vispārējā anestēzijā. Šādi pacienti pirms izmeklējuma veikšanas tiek uzņemti Dienas stacionārā.
Ja plānots magnētiskās rezonanses izmeklējums, aicinām kopā ar bērnu noskatīties video, kā tas notiks un kā sagatavoties.
Ja bērns tiek izmeklēts narkozē, dienas stacionāru drīkst atstāt pēc pamošanās (parasti tas notiek pāris stundu laikā pēc izmeklējuma), to saskaņojot ar medicīnas personālu.
MR laikā pacients tiek ievietots spēcīgā magnētiskajā laukā un apstarots ar radioviļņiem, kas neizraisa kaitējumu audiem, tādēļ MR metode tiek uzskatīta par drošu kā bērniem, tā grūtniecēm. MR izmeklējumu nedrīkst veikt, ja pacientam ir: iekšējās auss implanti, mākslīgās vārstules, neirostimulatori, kardiostimulatori, noteikti metāla svešķermeņi, grūtniecība līdz 12. grūtniecības nedēļai, izņemot dzīvībai svarīgās situācijās.
MR izmeklējuma laikā tiek ievadīta gadolīnija kontrastviela, kas nesatur jodu, un to drīkst lietot pacientiem, kuri nepanes datortomogrāfijas kontrastvielu. Gadolīnija kontrastvielas lietošana vairumā gadījumu ir droša, atsevišķos gadījumos (1-5% pacientu) var attīstīties pārejošas galvassāpes, slikta dūša un reibonis, kā arī aukstuma sajūta injekcijas ievadīšanas vietā. Alerģiskas reakcijas uz kontrastvielas ievadi vērojamas ārkārtīgi reti – vienam no 10 000 pacientiem. Reta gadolīnija kontrastvielas izraisīta komplikācija ir sistēmiskā nefrogēnā fibroze, pie kuras attīstās ādas sabiezējumi un savilkšanās, kā arī iekšējo orgānu bojājums. Šī iemesla dēļ no MR kontrastvielas ievades vajadzētu izvairīties pacientiem ar pavājinātu nieru funkciju vai nieru mazspēju (kā akūtu, tā hronisku) un hepatorenālo sindromu (patoloģiju, kam raksturīga sliktas aknu un nieru funkcijas). Lai nepieļautu šīs patoloģijas attīstīšanos, bērniem MR kontrastvielu ievada tikai pēc 3 mēnešu vecuma un tikai tad, ja tās lietošanai ir noteikts pamatojums atbilstoši klīniskajai situācijai.
Ar terminu “sāpju sindromi” apzīmē dažādus medicīniskos stāvokļus, kam ir atšķirīgi cēloņi un klīniskās izpausmes un raksturīgas neregulāras vai nepārtrauktas sāpes.
Droša un nesāpīga attēldiagnostikas metode, kurā ķermeņa struktūru attēlu iegūšanai izmanto magnētisko lauku un radioviļņus. Pacientu nepakļauj rentgena staru iedarbībai. Ar MR sirdij ir iespējams iegūt augstas izšķirtspējas sirds attēlus.
Magnētiskā rezonanse (MR) ir droša, nekaitīga un nesāpīga izmeklēšanas metode, kurā ķermeņa struktūru dažādu plakņu šķērsgriezuma attēlu iegūšanai izmanto magnētisko lauku un radioviļņus.
Magnētiskā rezonanse (MR) ir droša, nekaitīga un nesāpīga izmeklēšanas metode, kurā ķermeņa struktūru attēlu iegūšanai izmanto magnētisko lauku un radioviļņus.
Magnētiskā rezonanse (MR) ir droša, nekaitīga un nesāpīga izmeklēšanas metode, kurā ķermeņa struktūru dažādu plakņu šķērsgriezuma attēlu iegūšanai izmanto magnētisko lauku un radioviļņus.
Magnētiskās rezonanses enterogrāfija (MRE) ir informatīva metode zarnu sieniņu un tām apkārtesošo audu izvērtēšanai visā zarnu trakta garumā. MRE izmeklējuma laikā attēlus iegūst vairākos režīmos, ko sauc par sekvencēm.
Anestēzija ir plaši pētīta un attīstīta joma ar mērķi precīzi pielāgot atsāpināšanu konkrētam pacientam.
Pediatrijas spēļu kabinets Bērnu slimnīcā izveidots, lai kliedētu mazo pacientu bailes un skaidrotu, kā norit svarīgas procedūras
Onkoloģija medicīnas nozare, kas nodarbojas ar ļaundabīgu un labdabīgu veidojumu jeb audzēju pētniecību, identificēšanu un ārstēšanu.
Pirmais solis, lai saprastu, vai pacientam ir epilepsija, ir rūpīga lēkmjveida notikumu izpausmju noskaidrošana. Ja lēkmes raksturs liecina, ka tā varētu būt epileptiska, ārsts nozīmē atbilstošus izmeklējumus.