Ģībonis jeb sinkope

Vismaz reizi dzīvē sinkopi piedzīvo 20-40% cilvēku. Visbiežāk (98-99 % gadījumu) ģīboņa cēlonis ir labdabīgs – tas nozīmē, ka to nav izraisījusi nopietna saslimšana.  Vismaz vienu ģīboni līdz 18 gadu vecuma sasniegšanai novēro 15% bērnu. Savukārt visas dzīves laikā pat 40% cilvēku vismaz vienreiz noģībst. Ģīboni var veicināt dažādi faktori, piemēram, slikti vēdinātas telpas, ilgstoša atrašanās stāvus, liels emocionāls stress, karstums, izlaista ēdienreize (pazemināts cukura līmenis asinīs). Bieži pirms samaņas zuduma ir viens vai vairāki ģīboņa simptomi: reibonis, slikta dūša, bālums, auksti sviedri, vājums kājās, redzes miglošanās vai “melns gar acīm”, “zvanīšana ausīs”, sajūta, ka telpa kustas. Ja ģībonim ir bijis veicinošais faktors un/vai kāds no tipiskajiem pirms ģīboņa simptomiem, ir lielāka iespēja, ka to nav izraisījusi nopietna saslimšana.  Ģībonis ilgts pāris sekundes. Pēc atgūšanās no sinkopes cilvēks ļoti ātri saprot, kur atrodas, atpazīst cilvēkus apkārt, atceras, kas notika pirms samaņas zuduma.

Lai gan ģībonis reizēm var līdzināties epileptiskai lēkmei, tomēr pastāv būtiskas atšķirības. Pirms epileptiskas lēkmes visbiežāk nav tādu priekšsajūtu kā pirms ģīboņa. Epileptiska lēkme, kas izpaužas ar samaņas zudumu un raustīšanos, ir ilgāka nekā sinkope - lēkme parasti ilgst 2-3 minūtes. Arī ģīboņa laikā cilvēks var noraustīties, bet tās parasti ir atsevišķas, neritmiskas, haotiskas, īsas kustības. Turpretī pēc epileptiskas lēkmes ar samaņas zudumu un raustīšanos parasti seko ilgstošs apjukums, var būt grūtības atpazīt, atcerēties, uztvert un atbildēt.

Kā rīkoties, ja bērnam bijis ģībonis?

Lai arī visbiežāk ģīboņa iemesls ir labdabīgs, to noteikti nevajadzētu ignorēt. Ar šīm sūdzībām ir jāvēršas pie sava ģimenes ārsta vai pediatra. Ārsts precizēs ģīboņa apstākļus, izvērtēs bērna sirdsdarbības frekvenci un asinsspiedienu, veiks fizikālo izmeklēšanu un lems, vai nepieciešami papildu izmeklējumi. Pēc ģībšanas epizodes Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas speciālisti iesaka veikt elektrokardiogrammu katram bērnam vismaz vienu reizi dzīvē. Ja ārstam radīsies aizdomas par nopietnu saslimšanu, bērns tiks nosūtīts  pie atbilstošā speciālista – bērnu kardiologa vai neirologa – papildu izmeklēšanai.