Ķīmijterapija

Ķīmijterapija kopā ar staru terapiju un ķirurģiju ir viena no galvenajām bērnu un pusaudžu ļaundabīgo audzēju ārstēšanas metodēm. 1940. gadu beigās pirmo reizi tika aprakstīta ķīmijterapijas efektivitāte pēc tās pielietošanas akūtas limfoblastu leikozes gadījumā. Pašlaik ļaundabīgo audzēju ārstēšanai bērniem un pusaudžiem lieto vairāk nekā 30 citostatisko medikamentu no dažādām medikamentu grupām.

Citostatiskie līdzekļi

Kas tie ir?

Citostatiskie jeb ķīmijterapijas līdzekļi ir augu izcelsmes vai sintētiskas vielas, kas var izraisīt šūnas nāvi vai kavēt tās augšanu un dalīšanos. Tie šūnu augšanu kavējošus efektus sasniedz ar īpašiem darbības mehānismiem, kas vienā vai otrā veidā ietekmē šūnu vielmaiņu. Dažādiem šūnu tipiem ir atšķirīgs jutības līmenis pret citostatiskiem medikamentiem, un īpaši jutīgas ir tās šūnas, kas bieži dalās.

Lielākā daļa ļaundabīgo šūnu ir jutīgas pret daudziem ķīmijterapijas līdzekļiem, jo ​​tās parasti dalās ļoti bieži un nekontrolēti. Dažus no šiem līdzekļiem izmanto ne tikai audzēju terapijā, bet arī citu slimību ārstēšanai. Piemēram, citostatisko līdzekli metotreksātu bieži lieto pacientiem ar reimatoloģiskām saslimšanām.

Katras citostatiskās grupas medikamenti atšķiras pēc to molekulārās struktūras un iedarbības.

Citostatisko medikamentu darbības mehānisms

Dažādiem medikamentiem ir atšķirīgas īpašības un darbības mehānisms, kas galvenokārt saistīts ar augu, no kura viela iegūta, un/vai ar ķīmiskās vielas struktūru.

Lai saprastu, kā darbojas citostatiskie medikamenti, svarīgi zināt tā saucamo šūnas dzīves ciklu neatkarīgi no tā, vai šūna ir vesela vai slima, labdabīga vai ļaundabīga.

Šūnas dzīvi nosaka tā sauktais šūnu cikls. Dažādi signālu ceļi, iesaistot daudzas olbaltumvielas ar atšķirīgiem uzdevumiem, kontrolē šūnu cikla fāzes tāpat kā iekšējais pulkstenis. Tie nosaka, kad un cik bieži šūna dalās, kad nobriest, kad “guļ”, kad “pamostas” un atkal dalās, veidojot jaunas šūnas, kad tā noveco un iet bojā.

Ļaundabīgās šūnas ir zaudējušas savu iekšējo pulksteni. Rezultātā tās ātri un nekontrolēti vairojas, pienācīgi nenobriest un bieži kļūst nemirstīgas.

Ķīmijterapija un staru terapija (un daudzi citi ārējie faktori) šādās šūnās izraisa ‘’stresu’’. Tā rezultātā tiek sabojāti to augšanu regulējošie mehānismi. Ja šūna nespēj novērst šo bojājumu, tā pārstāj augt vai iet bojā.

Lielākā daļa dažādu citostatisko līdzekļu var ietekmēt tikai tās šūnu cikla fāzes, kas saistītas ar šūnu dalīšanos. Šis mehānisms īpaši attiecas uz tā sauktajiem šūnu fāzes specifiskajiem citotoksiskajiem medikamentiem. Ir daži citostatiskie līdzekļi, kas var ietekmēt šūnu jebkurā cikla fāzē. Tie ir tā sauktie fāzes nespecifiskie citotoksiskie līdzekļi.

Lielākā daļa citostatisko medikamentu dažādos veidos nelabvēlīgi ietekmē arī organisma veselās šūnas, kas ātri dalās, lai atjaunotos. Šādas šūnas ir kaulu smadzenēs, matu folikulos, mutes, kuņģa un zarnu trakta gļotādā, tāpēc strauji augošie audi ir ļoti jutīgi pret šiem medikamentiem. Šī iemesla dēļ ļaundabīgi audzēji parasti ir vairāk pakļauti ķīmijterapijai nekā labdabīgi, jo pēdējie parasti aug lēni.

Pat strauji augošos audos ir īslaicīgi neaktīvas, pasīvas šūnas, kas kādu laiku nepiedalās šūnu dalīšanās procesā (mitozē), bet jebkurā brīdī var atsākt vairoties. Lai nepalaistu garām šo mirkli un veiksmīgi ārstētu arī šāda veida ļaundabīgās šūnas, parasti tiek kombinēti fāzei specifiski un fāzei nespecifiski citostatiskie līdzekļi (kombinētā ķīmijterapija).

Citostatiskie medikamenti dažādos veidos traucē šūnu dalīšanos, piemēram, sabojājot šūnas ģenētisko materiālu (DNS). Ja ļaundabīgā šūna iet bojā pēc ārstēšanas ar šiem medikamentiem (procesu sauc par apoptozi, kas nozīmē ieprogrammētu šūnu nāvi vai nekrozi) vai pārvēršas par vairāk nobriedušu šūnu (šo procesu sauc par diferenciāciju), ķīmijterapija ir izdevusies. Ja ļaundabīgās šūnas spēj novērst "citostatiskā stresa" radītos bojājumus, tās kļūst izturīgas un neatbild uz ārstēšanu.

Kā dozē citostatiskos līdzekļus?

Lai panāktu optimālu un veiksmīgu ārstēšanu, ķīmijterapijai jāspēj likvidēt ļaundabīgās šūnas, vienlaikus atstājot veselās šūnas nesabojātas. Tādēļ citostatiskais līdzeklis jāievada pareizā veidā, konkrētās devās un īstajā laikā, lai veiksmīgi iedarbotos.

Lielākas ķīmijterapijas devas ne vienmēr nodrošina lielāku iedarbību, jo to efektivitāte ir atkarīga arī no ļaundabīgo šūnu skaita, kas dalās vai gatavojas dalīties, kad tiek veikta ārstēšana.

Šūnas, kas ir pasīvas, nedalās un ir atpūtas šūnu cikla fāzēs, ir grūti ietekmēt ar ķīmijterapiju. Šī iemesla dēļ dažus citostatiskos līdzekļus lieto mazākās devās un ilgākā laika periodā. Šī stratēģija palīdz nepalaist garām brīdi, kad miera stāvoklī esoša ļaundabīgā šūna atkal sāk dalīties, kā arī saglabāt pēc iespējas zemāku blakusparādību risku. Tomēr dažās situācijās lielas ķīmijterapijas devas īsā laika periodā ir efektīvākas, jo tās var novērst ļaundabīgo šūnu ‘’izturību’’.

Kopumā dažādu veidu audzēji prasa atšķirīgus citostatiskos līdzekļus. Gan ķīmijterapijas devas, gan laiku pielāgo pacienta individuālajai situācijai.

Parasti devas aprēķina pēc pacienta ķermeņa svara, garuma, ķermeņa virsmas laukuma. Ja rodas kādas blakusparādības, konkrētā līdzekļa devu ārsts var samazināt un pielāgot.

Ko nozīmē “rezistents pret ķīmijterapiju”?

Dažās ļaundabīgajās šūnās ir mehānismi, kas tos var pasargāt no ķīmijterapijas vai staru terapijas radītajiem bojājumiem un palīdzēt tos novērst. Tā rezultātā šūnas, neskatoties uz ārstēšanu, turpina dalīties un izplatīties un pat nodod šos ‘’aizsardzības mehānismus’’ savām meitas šūnām. Ļaundabīgo audzēju speciālisti šo uzvedību sauc par “iekšējo pretestību” jeb rezistenci.

Citas ļaundabīgās šūnas var iegūt spēju izvairīties no bojājumiem pēc tam, kad tās ir vienreiz vai atkārtoti ārstētas ar noteiktu medikamentu. Šūnu dalīšanās laikā šos iegūtos aizsardzības mehānismus var nodot arī nākamās paaudzes ļaundabīgajām šūnām. Ja šūna ir iepazinusi, kā darbojas kaitīgais līdzeklis, tad ķīmijterapija vai staru terapija var zaudēt savu iedarbību (tā sauktā "ārējā pretestība").

Dažu ļaundabīgo šūnu izturības mehānismi ietver, piemēram, procesu maiņu, kas regulē ķīmijterapijas līdzekļa uzņemšanu un vielmaiņu, vai veidu, kā šīs šūnas reaģē uz stresu.

Lai novērstu rezistences mehānismu rašanos un sliktu atbildi uz ārstēšanu, pašreizējās standarta ķīmijterapijas shēmās kombinē vairākus līdzekļus, kuriem ir atšķirīgi darbības mehānismi un kurus lieto pārmaiņus (kombinētā ķīmijterapija).